ASV intereses
No amerikāņu viedokļa raugoties, Krievija nav ārpolitikas prioritāte. To nosaka virkne ģeopolitisku un ekonomisku faktoru. Iespējams, tieši ASV vienaldzība pēdējos gados mudinājusi Krieviju attiecībās ar kaimiņvalstīm kļūt ārēji agresīvai ne vien retorikā, bet arī praksē. Tomēr, domājot par stratēģiskām interesēm, attiecībās ar Krieviju ir neizmantots potenciāls, kas var noderēt ASV jaunajai administrācijai. Viena no lielākajām ASV ārpolitikas problēmām ir strupceļš Irānas kodolprogrammas jautājumā, kas varētu kļūt par jaunā ASV prezidenta Baraka Obamas pārbaudes akmeni viņa priekšvēlēšanu solījumiem iesaistīties tiešās sarunās ar Teherānu, atsakoties no Džordža Buša administrācijas piekoptās starptautiskās izolēšanas politikas.
Var prognozēt, ka ASV ārpolitikā vairāk pievērsīsies jautājumam par lielākas enerģētiskās neatkarības nodrošināšanu. Krievijas un Gruzijas konflikta laikā 2008. gada augustā B. Obama atzīmēja, ka energoresursu patēriņa samazināšana padarīs ASV stiprāku, bet tās pretiniekus – vājākus. Tas amerikāņiem ir stratēģisks jautājums, jo septiņdesmitajos gados ASV tika importēta aptuveni viena trešdaļa naftas (galvenokārt no Tuvajiem Austrumiem), taču tagad tās jau ir divas trešdaļas no ASV patērētā.
ASV viceprezidenta Dž. Baidena runa Minhenē liecina par ASV ārpolitikas taktikas izmaiņām. ASV mērķa sasniegšanā turpmāk centīsies vairāk ievērot komandas principus. Tas nozīmē lielāku un ciešāku sadarbību ar partneriem transatlantiskajā telpā. Vienlaikus Dž. Baidena runa iezīmē arī to, ka amerikāņi centīsies paplašināt sadarbību ar valstīm, ar kurām pēdējos gados ir saasinājušās attiecības. No vienas puses, tas ir mēģinājums samazināt konfliktu riskus (Irānas gadījumā), no otras puses, iegūt vairāk sabiedrotos citu mērķu sasniegšanai (Krievijas faktors attiecībā uz Afganistānas drošības problēmu).
Pēc būtības Amerikas ārpolitikas mērķi nemainīsies. Mainīsies taktika un iesaistīšanās līmenis, tādējādi cerot uz efektīvāku ārpolitiku. Amerikas jaunā administrācija apzinās, ka ASV „policista” loma starptautiskajās attiecībās ir jāmaina un attiecībām jābalstās uz savstarpējas sadarbības un dialoga principiem. Tas nav zaudējums ASV, jo tās ietekme jebkurā gadījumā ir lielāka nekā sadarbības partneriem.
"Amerikāņi centīsies paplašināt sadarbību ar valstīm, ar kurām pēdējos gados ir saasinājušās attiecības."
Attiecībās ar Krieviju ASV nozīmīga ir atbruņošanās programmas īstenošana, sadarbība Afganistānas drošības problemātikā un potenciāla ASV un Krievijas sadarbošanās Irānas kodolprogrammas apturēšanai. ASV ārpolitikā ļoti nozīmīgi ir noslēgt sarunas par Stratēģiskā bruņojuma samazināšanas līgumu (START). Viens no galvenajiem ASV priekšlikumiem ir kodollādiņu skaita ierobežošana, bet Krievija vēlas sākt sarunas, lai ierobežotu konvencionālos spēkus un ASV plānus izvietot pretraķešu vairogu Austrumeiropā.
Var prognozēt, ka jaunajai ASV administrācijai būs nepieciešami būtiski kompromisi vai vienošanās ar Krieviju. ASV varētu pārskatīt plānu par pretraķešu aizsardzības sistēmas elementu izvietošanu Austrumeiropā, ja Krievija palīdzēs novērst kodolieroču nonākšanu Irānas rīcībā, aģentūrai „Reuters” jau pavēstījis kāds augsta ranga ASV administrācijas pārstāvis, kurš vēlējies palikt anonīms. „Ja mēs spēsim sadarboties, lai atrunātu Irānu no kodolieroču izstrādes, ASV varētu palēnināt pretraķešu aizsardzības sistēmas elementu izvietošanu Eiropā,” paudusi amatpersona, norādot, ka „pretraķešu kompleksu izvietošana Eiropā nepieciešama Irānas draudu dēļ. Ja iespējams šo risku samazināt, tad tas ir jāņem vērā, veidojot aizsardzības sistēmu”.
B. Obama savā pirmajā preses konferencē izteicās, ka ASV un Krievijai „jāuzņemas vadošā loma kodolbruņojuma izplatīšanas novēršanā, atsākot sarunas par savu kodolarsenālu samazināšanu”. Dž. Baidens cer, ka šie mērķi attiecībās ar Krieviju ir svarīgi, lai mainītu taktiku, tomēr ASV joprojām uzsver, ka nav iespējami „kompromisi ar vērtībām”. No tā izriet kritika par Krievijas politiku Gruzijā, kā arī par interešu sfēru sadalījumu, ko vēlas Krievijas elite.
Krievijas intereses
Krievijas ārpolitikas mērķis ir lielvaras ietekmes radīšana un uzturēšana. ASV šajā jomā ir svarīgs Krievijai gan kā pretinieks, gan kā ģeopolitiskās situācijas partneris. Krievijai ideālā situācija būtu, ja ar ASV varētu sadarboties un sadalīt pasauli ietekmes sfērās. Fakts, ka ASV ārpolitikā Krievijai bija perifērijas raksturs, aizvainoja Krievijas eliti. Iespējams, tādēļ V. Putina laikā Kremļa propaganda sekmēja ASV kā ienaidnieka tēla spožumu Krievijā. Arī agresīvās retorikas mērķis allaž bijis uzbrukt ASV. Šķiet, pēc B. Obamas ievēlēšanas Krievijas retorika ir mainījusies.
Krievijas vicepremjers, bijušais aizsardzības ministrs Sergejs Ivanovs atzinīgi ir novērtējis ASV priekšlikumu „pārstartēt” attiecības un izteicis pieļāvumu, kas abas puses varētu kopīgi pārskatīt sasāpējušo jautājumu par pretraķešu aizsardzības sistēmu. „Tas ir acīm redzams, ka jaunajai ASV administrācijai ir ļoti spēcīga vēlme pēc pārmaiņām, un tas vieš optimismu,” preses konferencē Minhenes drošības sanāksmē paziņoja S. Ivanovs. Krievijas vicepremjers norādīja, ka Maskava ir gatava ar Vašingtonu apspriest raķešu radītos draudus. „Ir pāris iespējas, kas ietver kopīgu Krievijas un ASV vērtējumu par draudiem,” paziņoja S. Ivanovs. Viņš arī atkārtoti pavēstīja, ka, ja ASV neizvietos pretraķešu vairoga daļas Austrumeiropā, Krievija atteiksies no nodoma izvietot „Iskander” raķetes Kaļiņingradā.
Lai gan ASV apgalvo, ka tās pretraķešu aizsardzības sistēma nav vērsta pret Krieviju un ka mērķis ir pasargāt sabiedrotos Eiropā no tā saukto neprognozējamo valstu, piemēram, Irānas, iespējamajiem raķešu triecieniem, Maskava vairākkārt paudusi sašutumu par bijušā ASV prezidenta Dž. Buša administrācijas ierosināto pretraķešu aizsardzības sistēmas objektu izvietošanu Austrumeiropā.
"Krievijai ideālā situācija būtu, ja ar ASV varētu sadarboties un sadalīt pasauli ietekmes sfērās."
Vašingtona vēlas Polijā izvietot pārtvērējraķešu bāzi, bet Čehijā - radaru staciju. Krievija šo ieceri uzskata par tiešu draudu savai nacionālajai drošībai, un pagājušajā gadā Dmitrijs Medvedevs paziņoja, ka ASV pretraķešu aizsardzības sistēmas „neitralizēšanai” Kaļiņingradas apgabalā, kas robežojas ar Poliju, varētu izvietot tuvās darbības rādiusa raķetes „Iskander”. Kopš Dž. Bušu ASV prezidenta amatā nomainījis B. Obama, Maskava ieņēmusi šķietami maigāku pozīciju, un krievu aģentūra „Interfax”, atsaucoties uz kādu Krievijas armijas amatpersonu, ziņoja, ka raķešu „Iskander” izvietošanas plāni Kaļiņingradā vispār ir atcelti.
Turklāt Krievija apsver iespēju uzlabot attiecības ar ASV, tostarp piedāvājot savas kara lidmašīnas, kas palīdzētu apgādāt Afganistānā dislocētos NATO spēkus. „Pagājušā gada aprīlī un maijā mēs ar mūsu NATO kolēģiem apspriedām vienošanos par Krievijas militārās transporta aviācijas izmantošanu starptautisko spēku vajadzībām,” Maskavā sarīkotajā brīfingā Eiropas Savienības ārpolitikas vadītājiem paziņoja Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs.
Latvijas situācija
Attiecībā uz Latvijas ārpolitiku jāņem vērā ideālisma un reālisma simbioze. No vienas puses, Latvijas ārpolitikā liela nozīme ir ideālismam. Valsts neatkarības sabrukums bija reālpolitikas rezultāts. Vēsture liecina, ka dažādiem reālpolitikas scenārijiem ir augsta riska iespējas, ka Baltijas valstis var nenodrošināt savas intereses. Tieši tāpēc Latvijas ārpolitikā idaālisma pieejai ir liela nozīme. Tā balstās uz vērtību un starptautiskās sadarbības nozīmi.
No otras puses, lai sasniegtu ārpolitiskos mērķus attiecībā pret Rietumu institucionālo sistēmu, Latvijai nācies īstenot visai pragmatisku, uz reālpolitiku balstītu diplomātiju. Tas attiecas uz Krievijas karaspēka izvešanu, pievienošanu NATO, ņemot vērā ASV un Krievijas intereses un savstarpējo dialogu. Savā veidā reālpolitikas rezultāts ir redzams Latvijas centienos savās interesēs izmantot starptautiskās institūcijas.
Latvijas gadījumā īpaša nozīme ir ASV un Krievijas attiecībām. No vienas puses, Latvijas interesēs ir demokratizācija NVS telpā un NATO paplašināšanās, kur ASV loma ir būtiska, lai līdzsvarotu Krievijas neoimperiālistiskās tendences. Tomēr, no otras puses, starptautiskā drošība ciestu zaudējumus no ASV un Krievijas konfrontācijas. Gruzijas konflikta laikā B. Obama ieņēma visai stingru pozīciju pret Krieviju. Tomēr nevar izslēgt ASV politikas izmaiņas, ņemot vērā nepieciešamību iesaistīt Krieviju tādos starptautisko attiecību problēmjautājumos kā Irāna un Afganistāna.
