No vienas puses, ievērojot solidaritāti, ES būtu nepieciešams vairāk palīdzēt Austrumeiropas valstīm pārvarēt krīzes radītās sekas. Pēc būtības liela daļa Austrumeiropas kreditoru ir Rietumeiropā, un tas nozīmē, ka visām pusēm ir kopīgas intereses. No otras puses, var saprast arī ES pašreizējo politiku, ka, piemēram, Māstrihtas kritēriju pārskatīšana un piemērošana Austrumeiropas valstīm nebūtu objektīva un taisnīga pret jau esošajām eirozonas valstīm. Tāpat diez vai Rietumeiropas nodokļu maksātāji būs ar mieru glābt austrumu kaimiņus, kas pēdējos gados ir atļāvušies nesamērīgi tērēt, neraugoties uz saviem reālajiem ienākumiem.
ES palīdzība Austrumeiropai
ES kopš Austrumeiropas valstu pievienošanās ir sniegusi ievērojamu finansiālu atbalstu, taču Eiropas Komisija iespēju pārskatīt Māstrihtas kritērijus patlaban neizskata. Ekonomikas un finanšu lietu komisāra Hoakina Almunjas pārstāve Amēlija Torresa ir pavēstījusi, ka Eiropas Komisija neplāno mainīt iestāšanās nosacījumus: “Komisārs savu viedokli ir formulējis absolūti skaidri – nosacījumi ir pamatoti, jo to uzdevums ir sagatavot tautsaimniecību dzīvei vienotā monetārā vidē.” A. Torresa arī norāda, ka, piemēram, Latvijas ekonomikas stabilizācijai Brisele ir atvēlējusi 3,1 miljardu eiro un pirmais maksājums – 1 miljards – ir jau pārskaitīts. Eiropas Komisija uzskata, ka šādā veidā individuāli ir risināmas arī citu krīzes skarto valstu problēmas.
Tomēr britu laikraksta “Financial Times” analītiķi ir pārliecināti, ka ar šādu palīdzību vien nepietiks un Eiropai ir jārīkojas radikālāk. Uz aktīvāku rīcību Eiropas līderus mudinājis arī Pasaules Bankas prezidents Roberts Zēliks. Viņaprāt, pasivitāte novedīs pie jauna Eiropas sadalījuma. “Ir pagājuši 20 gadi kopš Eiropas apvienošanās – tā būtu traģēdija, ja mēs tai ļautu no jauna sašķelties,” vairākkārt uzsvēris prezidents. Daudzi ekonomisti ES politiku jauno dalībvalstu finanšu atbalstam vērtē kā tuvredzīgu. “Financial Times” uzskata, ka Eiropai ir jābeidz izlikties, ka finanšu sabrukuma iespēja Latvijā un citās Austrumeiropas valstīs nav reāla, un jābeidz uzvesties tā, it kā “jauno” nepatikšanas uz “vecajiem” neattiektos.
Analītiķi norāda, ka visprātīgākais risinājums patlaban būtu Māstrihtas kritēriju steidzama pārskatīšana un stingrs signāls tirgum par gatavību paplašināt eirozonu, cik drīz vien iespējams. Idejas aizstāvji to sauc par „viskarstāko” Eiropas Savienības līderu darba kārtības punktu, jo sabrukums Austrumeiropā izraisītu domino efektu arī eirozonā.
"Mūsdienu globālā vide un valstu savstarpējā atkarība Eiropā var veicināt Austrumeiropas attīstību un izeju no krīzes."
Arī britu žurnāls “Economist” pagājušajā nedēļā izteicis viedokli, ka Latvijai, Lietuvai, Igaunijai un Bulgārijai vajadzētu pēc iespējas ātrāk pievienoties eirozonai. Kā norāda “The Economist” analītiķi, neviena no šīm valstīm, kuru nacionālās valūtas ir piesaistītas eiro, pati drīzumā nespēs iekļauties Māstrihtas kritērijos. Baltijas valstis ir nelielas, līdz ar to, ļaujot tām ieviest eiro, netiktu radīts nevēlams precedents citām valstīm, kā arī netiktu mazināta uzticība vienotai valūtai. Baltijas valstu un Bulgārijas prioritāšu sarakstā jābūt tālākai valūtas sabrukuma apturēšanai, kā arī atbalsta sniegšanai tām bankām, kas izsniegušas kredītus ārvalstu valūtās un ar kuru atmaksu patlaban radušās problēmas. Tāpat nepieciešams Austrumeiropas valstis piespiest atsākt veikt strukturālās reformas, no kuru realizācijas tās līdz šim ir izvairījušās, teikts prestižā izdevuma rakstā.
Austrumus un Rietumus sadala vēsture
Pasaules finanšu krīzei ir dažādas izpausmes un sekas. Pat šķietami vienotajā ES tirgus telpā ir redzams izteikts dalījums starp valstīm, kuras tikai cieš un kuras tiek pilnībā apdraudētas. ES valstis joprojām ar atsevišķiem izņēmumiem var politiski iedalīt Austrumeiropā un Rietumeiropā. Šai problēmai ir savs objektīvs skaidrojums. Austrumeiropas valstu politiskās un ekonomiskās sistēmas ir pārāk jaunas un arvien iekšēji nestabilas. Līdz ar to tās ir daudz ievainojamākas un vājākas globālās krīzes laikā.
Tikai ES kā unikāls veidojums ir apvienojis abus reģionus. Vēsturiski starp šīm Eiropas daļām ir pastāvējusi dziļa plaisa un nošķirtība. Etniskās kopības veidojās nācijās, un valstij šajos procesos bija galvenā loma. Rietumos valsts veidojās no pilsoņu puses kā institucionāls kompromiss sabiedrības pārvaldīšanā. Šāda attīstība jau kopš 16. un 17. gadsimta iezīmējās Anglijā, Francijā, Spānijā, Holandē, Zviedrijā. Austrumeiropā vēl 18. gadsimta beigās pastāvēja daudzas sadrumstalotas un ekonomiski vāji attīstītas pavalstis. Austrumeiropā valstis veidojās no valdošās elites puses, tās vairāk bijušas pakļautas impēriskām ekspansijām. Līdz ar to ir pamats uzskatam, ka Austrumeiropas atpalicību no Rietumiem noteica nokavētā modernizācijas pirmā fāze (industrializācija). Austrumeiropas atpalicību noteica arī politiskās organizācijas zemā pakāpe.
Arī 20. gadsimts Eiropā iezīmēja plaisu starp Austrumiem un Rietumiem. Divi pasaules kari novājināja visus. Bet, ja Rietumeiropas valstis pēc 2. pasaules kara ieguva brīvību, ekonomisko potenciālu Maršala plāna veidā, tad Austrumeiropa tika pakļauta jaunai totalitārai impērijai. Šis „aukstā kara” dalījums plaisu palielināja vēl vairāk.
Tikai 20. gadsimta beigas pavēra iespējas fundamentālām izmaiņām. Šis izmaiņu process nav viegls, jo Austrumeiropā nacionālas valstis savus “ziedu laikus” nav piedzīvojušas, bet mūsdienu globālā pasaule arvien vairāk mazina nacionālas valsts suverenitāti. Tad nu Austrumeiropa cenšas iesaistīties globālajos procesos, vienlaikus atbalstot populisma un nacionālisma politikas sludinātājus. Līdz ar to jēdziens “Austrumeiropa”, kas vēl pirms pāris gadiem radīja asociācijas ar brīvības alkām un saimniecisko dinamismu, tagad saistās ar populisma un agresīva nacionālisma atdzimšanu, augstiem tekošo kontu, valstu budžetu deficītiem un no tiem izrietošajiem finanšu krīzes draudiem.
Valsts varas mazspēja
Eiropas atšķirīgā vēsture ir sadalījusi arī labklājības līmeni. Neskatoties uz straujo un pārliecinošo ekonomikas izaugsmi pēdējo desmit gadu laikā, Austrumeiropas valstīm būs nepieciešami vairāki gadu desmiti, lai sasniegto ES valstu vidējo labklājības līmeni. Ekonomiskā atpalicība nozīmē arī sociāla rakstura problēmas un pieaugošu nabadzību. Austrumeiropas valstīs vismaz 20% iedzīvotāju dzīves līmenis ir zemāks par valsts noteikto nabadzības robežu.
Situāciju pasliktina arī tas, ka iedzīvotājiem ir zems uzticēšanās līmenis valsts politikai. Šāda vide objektīvi paver iespējas populistiskiem politiķiem iegūt varu un ietekmi. Žurnāls "The Economist" secina, ka Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs politiskā aina ir drūma. Reiz bijušo sociālistiskā bloka valstu galvas bija starptautiski pazīstamas personības. Lehs Valensa, Vāclavs Havels, Aleksandrs Kvasņevskis, Marts Lārs, Jegors Gaidars, Mikulašs Dzurinda un arī Vaira Vīķe-Freiberga joprojām tiek pieminēti par saviem sasniegumiem politikā, diplomātijā un ekonomiskajās reformās.
"Jaunā vidusšķira vēl joprojām ir pārāk niecīga, pārāk nervoza, pārāk norūpējusies pati par sevi un pārāk mantrausīga, lai iesaistītos labdarības, skolu pasākumos vai pat politikā."
Savukārt tādi līderi kā Slovākijas premjerministrs Roberts Fiko vai viņa Ungārijas kolēģis pārstāv šajā reģionā daudz biežāk sastopamu valstsvīra tipu: viņi ir viltīgi un populistiski politiķi ar labiem sakariem uzņēmēju vidū un īpašu interesi par reformu veikšanu vai ārpolitiku neizrāda. "The Economist" uzsver: Centrālās un Austrumeiropas valstīm ir vajadzīgas spēcīgas valdības, kas spētu veikt valsts aparāta pārkārtošanu, kā arī pretoties Krievijas ietekmei, kas parasti ir daudz spēcīgāka valstīs, kurām pietrūkst spējīgu un patstāvīgu vadītāju.
Austrumeiropas valstu attīstību var ietekmēt pilsoniskā sabiedrība, kas varētu panākt jaunu morāli un pilsonisko pienākumu izpratni. Bijusī komunistiskā pasaule zināmā mērā ir izveidojusies par karikatūru tam ļaunajam kapitālismam, ar ko savulaik sabiedrību biedēja vecie komunistu propagandisti. Daudziem vienīgi nauda ir kļuvusi par jauno saimnieku. Jaunā vidusšķira vēl joprojām ir pārāk niecīga, pārāk nervoza, pārāk norūpējusies pati par sevi un pārāk mantrausīga, lai iesaistītos labdarības, skolu pasākumos vai pat politikā.
Vai ES ir kopīga nākotne?
Uz nākotni var raudzīties dažādi, tomēr parasti pastāv optimistiskais un pesimistiskais scenārijs. Raugoties uz Austrumeiropu un Rietumeiropu no pesimistiskā skatu punkta, var piekrist viedoklim, ka reformas ir bijušas tikai ārējas un tikai ārēja spiediena ietekmē (ES, NATO, Pasaules Banka, Starptautiskais Valūtas fonds). Sasniedzot ārējos mērķus, attīstība ir apstājusies un globālās krīzes laikā sākusies strauja lejupslīde. Pastāv risks, ka sabiedrības vilšanos ekonomiskajās reformās var izmantot populisti, eiroskeptiķi un nacionālisti. Šāda stagnācija var ieilgt līdz pat 2013. gadam, kad beigsies ES struktūrfondu palīdzības programmas Austrumeiropai.
Tomēr nozīmīgs ir arī optimistiskais scenārijs, kas paredz, ka pašreizējās problēmas ir īslaicīgas. Piemēram tiek minēta Vācija, kas ilgus gadsimtus bija piederīga Austrumeiropas politikas tradīcijām, kas piedzīvoja Veimāras republikas sabrukumu, pārdzīvoja nacisma ēru un totālu valsts sabrukumu, bet pēc Otrā pasaules kara ar ASV īstenotā Maršala plāna palīdzību kļuva par Rietumiem piederīgu demokrātiju.
Arī pašlaik ES struktūrfondu palīdzības programmas var salīdzināt ar Maršala plāna saturu un apjomiem. Vācijas gadījumā liela nozīme bija ASV politikai, turpretī Austrumeiropas valstu situācijā būtiska ir ES politika fondu izmantošanā. Tāpat Austrumeiropas attīstību un izeju no krīzes var veicināt mūsdienu globālā vide un valstu savstarpējā atkarība Eiropā.
