Dzīve uz parāda
Šī „vētra” sākās jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad iekšzemes pieprasījums un patēriņš Latvijā bija lielāks par pašu saražoto. Tā tas ir turpinājies gadiem. Sākotnēji šī starpība bija samērā neliela – aptuveni 200 vai 300 miljoni latu, bet 2007. gadā tā sasniedza jau 2 vai 3 miljardus latu. Otra šā vienādojuma puse jāmeklē importa un eksporta attiecībā. Visu šo laiku Latvijā ir vairāk importēts, nekā eksportēts. Sākotnēji imports pārsniedza eksportu par 100, 200 vai 300 miljoniem latu, bet nesenā pagātnē - jau par diviem vai trim miljardiem latu gadā.
Kā šāda situācija bija iespējama? Ja privātpersonas tērē vairāk, nekā nopelna, tad tām ir vai nu izveidoti uzkrājumi, vai arī tās bankā var saņemt kredītus. Līdzīgi rīkojas arī valsts: ja visi rezidenti tērē vairāk, nekā tie nopelna, tad vai nu valstij ir jau iepriekš izveidoti uzkrājumi, vai arī valsts var aizņemties no ārvalstu rezidentiem trūkstošo naudas summu.
Latvijā visus pēdējos gadus mēs tieši tā esam darījuši – esam aizņēmušies arvien vairāk un vairāk naudas no ārvalstu rezidentiem. Ja šī aizņēmuma apmērs 2000. gada beigās bija 3,8 miljardi latu, tad patlaban tas jau sasniedzis 25 miljardus. Attiecīgi Latvijas neto parāds no 1,4 miljardiem latu ir pieaudzis līdz 12,7 miljardiem latu. Šī starpība pēdējo septiņu gadu un deviņu mēnešu periodā ir vienāda ar tekošā konta deficītu jeb importa pārsvaru pār eksportu. Tas ir novedis pie tā, ka Latvijas valsts saistības pret ārvalstu rezidentiem vairāk nekā divkārt pārsniedz mūsu aktīvus ārvalstīs. Tas būtu labi normālā situācijā, taču šobrīd situācija pasaules finanšu tirgos ir tālu no normālas.
"Ja privātpersonas tērē vairāk, nekā nopelna, tad tām ir vai nu izveidoti uzkrājumi, vai arī tās bankā var saņemt kredītus."
Pēc notikumiem 2008. gada septembrī, kad bankrotu piedzīvoja amerikāņu ceturtā lielākā investīciju banka “Lehman Brothers”, mainījās investoru risku uztvere attiecībā pret dažādiem tirgiem, tai skaitā arī pret Austrumeiropas tirgu. Tādēļ daļa investoru, kas īstermiņā bija aizdevuši Latvijai lielas naudas summas, sāka tās atprasīt.
Bēgot no valsts maksātnespējas
Ja nerezidenti prasa atdot aizņēmumus, tad ir divas izejas – vai nu mēs pārdodam daļu savu aktīvu, lai segtu šīs kredītsaistības, vai aizņemamies papildus, lai refinansētu esošās saistības. Ja neviena no šīm iespējām nav reāla, tad atliek maksātnespējas procesi ekonomikā. Valstij nav pienākuma, un tā nedrīkst aizstāt visu privātā sektora parādu ar valsts parādu. Taču, ja finanšu līdzekļu aizplūšana apdraud ne tikai konkrētu finanšu sektora spēlētāju stabilitāti, bet valsts ekonomiku kopumā, tad, protams, tai nepieciešams iejaukties, lai līdzekļu aizplūšanu bremzētu.
Pretējā gadījumā iestātos ļoti liels maksātnespējas procesu vilnis, Latvijas ekonomikā būtu ļoti daudz cilvēku bez darba, pieprasījums kristos vēl vairāk, kas nozīmētu valsts budžeta ieņēmumu vēl krasāku samazinājumu. Tas visai drīz novestu pie valsts maksātnespējas. Līdz ar to izvēle aizņemties naudu no starptautiskajām finanšu institūcijām bija drīzāk izvēle pieļaut vai nepieļaut Latvijas valsts maksātnespēju.
"Aizņemoties šo naudu, mēs izvairījāmies no valsts maksātnespējas."
Tātad, aizņemoties šo naudu, mēs izvairījāmies no valsts maksātnespējas. Šobrīd Latvija ir saņēmusi mazliet vairāk par vienu piekto daļu starptautisko finanšu institūciju aizdevuma. Šie līdzekļi tagad, kad valstij iespēju aizņemties finanšu tirgos faktiski nav vai tās ir ļoti ierobežotas, pirmkārt, dod iespēju finansēt budžeta deficītu un, otrkārt, ļauj saņemt papildu līdzekļus finanšu sektora stabilizācijai.
Ja starptautiskā aizdevuma nebūtu
Ja Latvija nespētu saņemt naudu no starptautiskajām finanšu institūcijām, tad, pirmkārt, vispirms Latvijai nebūtu iespēju finansēt budžeta deficītu. Tas nozīmē, ka budžeta izdevumi varētu būt tikai tik lieli, cik ir budžeta ieņēmumi, un, budžeta ieņēmumiem krītoties, izdevumi būtu jāsamazina tiktāl, līdz tie būtu vienādi ar ieņēmumiem. Šādā situācijā nozīmīgi tiktu apdraudēta gan vairāku valsts funkciju veikšana, gan ļoti krasi samazinātos ienākumi valsts sektorā strādājošajiem.
Otrkārt, nāktos saskarties vēl ar vienu negatīvu efektu – būtu apdraudēta Eiropas Savienības (ES) fondu apguve, jo vienkārši nebūtu nepieciešamās naudas valsts budžeta līdzfinansējumam.
"Parādsaistību apjoms ne tikai Latvijas, bet arī pasaules ekonomikā ir ļoti liels, un tuvākajā laikā tam būtu jāsamazinās."
Treškārt, ja šie papildu līdzekļi nebūtu pieejami, tad nebūtu iespēju veikt stabilizācijas pasākumus finanšu sektorā. Svarīgi ir saprast, ka finanšu sektorā, it īpaši, ja runa ir par lieliem spēlētājiem, tie nedarbojas tikai paši par sevi, bet ir cieši saistīti ar visu pārējo ekonomiku kopumā. Jebkuras lielas bankas bilancē atspoguļotas no citām bankām aizņemtās summas, noguldījumi, tai skaitā uzņēmumu noguldījumi, kas nozīmīgi pārsniedz Noguldījumu garantiju likumā noteikto maksimumu, par kādu šie noguldījumi tiek garantēti no valsts. Tādējādi, ja tiktu pieļauta jebkura liela finanšu sektora dalībnieka maksātnespēja, tūdaļ tiktu iesaldēti lieli līdzekļi tajās bankās, kas nespēj šos aizdevumus atgūt. Uzņēmumiem, kam šie ieguldījumi konkrētā bankā pārsniedz maksimālo valsts garantēto summu, arī nāktos saskarties ar normālu darbību traucējošām negatīvām sekām. Ņemot vērā pašreizējo slikto finanšu pieejamību, iespējama situācija, ka bankas daļu kredītlīniju nepagarina, bet uzņēmējiem nav iespēju ar pievilcīgiem noteikumiem aizņemties citās bankās. Papildus tam varētu rasties negatīva ietekme gan uz uzņēmumiem, gan uz tajos strādājošām privātpersonām.
Būs jātērē mazāk, nekā nopelnām
Atgriežoties pie analoģijas ar vētru vai negaisu – mēs visi vēlētos, lai šī vētra ātrāk rimtos. Kāds personāžs kinofilmā „Diena pēc rītdienas” teica zīmīgus vārdus: „Pamatlikums attiecībā uz vētrām ir tāds – tās ilgst līdz brīdim, kad tiek novērsta nelīdzsvarotība, kuras dēļ tā radās.” Līdz ar to, ja mēs gribam atbildēt uz jautājumu, vai šī vētra ātri rimsies, mums jāatbild uz jautājumu, vai šī nelīdzsvarotība, kas šo vētru radīja, ir likvidēta? Vai – gluži pretēji. Manuprāt, mums jābūt godīgiem un jāsaprot, ka tuvākajā laikā vētra tikai pieņemsies spēkā. Iemesls tam ir šī nelīdzsvarotība, kas vētru radīja un kas ne tuvu nav likvidēta.
Parādsaistību apjoms ne tikai Latvijas, bet arī pasaules ekonomikā ir ļoti liels, un tuvākajā laikā tam būtu jāsamazinās. Tāpat attiecībā uz Latvijas rezidentiem redzam, ka turpmāk mums - gan privātpersonām, gan uzņēmējiem - būs jātērē mazāk, nekā nopelnām, jo daļa ienākumu būs jānovirza parādsaistību atmaksai. Jābūt gataviem, ka mainīsies ekonomikas struktūra, īpaši tās nozares, kurās lielu pieprasījuma daļu veido kredīti. Šajās nozarēs sagaidāms nozīmīgs apmēra kritums, kas vismaz vidējā termiņā būs neatgriezenisks. Tādējādi šajā gadā galvenais jautājums būs - nevis kā atjaunot ekonomikas izaugsmi, bet gan kā bremzēt kritumu ekonomikā jeb, izmantojot iepriekš minēto analoģiju ar vētru, – kā mazināt vētras postījumus. Manuprāt, postījumu mazināšanai svarīgs faktors ir 650 miljoni latu, kas ir maksimāli pieļaujamais budžeta deficīta apmērs. Tā ir tā nauda, ko 2009. gadā Latvijas valdība varēs iztērēt papildu izdevumos no tiem budžeta ieņēmumiem, kas šajā gadā būs. Lai šī iespēja pavērtos, ļoti svarīga ir starptautisko aizdevēju prasību izpilde gan par budžeta deficīta līmeni, gan arī svarīgām reformām valsts pārvaldē, kas jau tuvāko mēnešu laikā jāveic.
Runa uzņēmēju forumā „Arēnā Rīga” 27. februārī.
