Māris Purgailis: „Protams, no tehnoloģiskā aspekta var ieviest ļoti ražīgus automātus, kā savulaik slavenajam atslēdzniekam Bušam VEF rūpnīcā, kur viņš 15 minūtēs varēja saražot detaļas gandrīz vai visam gadam. Bet ļoti svarīga ir darba organizācija, tas, kā tehnoloģiskā modernizācija tiek saistīta ar visu kopējo ražošanu, tātad visu vadības procesu efektivitāti kopumā.
Pirms neilga laika mūs fakultātē doktora disertāciju aizstāvēja doktorants no Vācijas. Tas bija par pētījumu, kā mūsdienīgas vadības metodes tiek lietotas Latvijas mazajos un vidējos uzņēmumos, kas specializējušies pārtikas produktu piegādē mazumtirdzniecībā.
Protams, pētījumā bija redzams, kuriem uzņēmumiem labi veicas eksportā, kuriem ir laba produktivitāte, bet kopējā aina rādīja gluži ko citu: valstī pastāv daudzi sīki uzņēmumi, kuru filozofija ir šāda: mums visu laiku gājis labi, pieprasījums audzis, visu spējam ražot un – uz priekšu! Bez jebkādas analīzes par to, kas īsti notiek, kurp virzīties.
Tā ir problēma, ko nevar atrisināt vienā mirklī. Jā, valdība mēģina noteikt prioritārās nozares, bet jautājums ir – vai tas spēs šo sadrumstalotību un uzņēmumu vadības vājumu mazināt. Tas ir viens aspekts.
"Valstī pastāv daudzi sīki uzņēmumi, kuru filozofija ir šāda - mums visu laiku ir gājis labi, pieprasījums ir audzis, visu spējam ražot un – uz priekšu!"
Otrkārt, sarežģījumus rada darbinieku zemais kompetences līmenis dažādās valsts struktūrās. Reāls piemērs. Izmantojot Eiropas fondu naudu, jāveic liels pētījums par darba tirgu. Bet, piemēram, Labklājības ministrijā šo projektu vadīja cilvēki, kuri nav profesionāļi. Ja šādu nezināšanu parādītu students, viņam ieliktu nesekmīgu atzīmi, bet šoreiz tas bija darba pasūtītājs, kas darba veicējam izvirzīja absurdas prasības. Beigās ar Ekonomikas ministrijas palīdzību situācija tika noregulēta, bet jautājums tomēr ir par atbildību, par budžeta līdzekļu racionālu izlietojumu, nevis palaišanu skurstenī.
Trešā problēma, ko redzu, ir sadarbības veidošana starp izglītība un zinātni. Šai problēmai ir objektīvs pamats: mums nav daudz lielu uzņēmumu, kā, piemēram, „Grindeks” (kas ir liels Latvijas mērogā), kas veido šādu sadarbību. Visur pasaulē izglītības un zinātnes sadarbību finansē ne tik daudz valsts, cik lielās ražošanas kompānijas. Tomēr arī Latvijā to ir iespējams atbalstīt plašāk, bet pašlaik aktualitāte ir asinsrites atjaunošana ekonomikā.
Jā, galveno prioritāšu noteikšana ekonomikā, manuprāt, ir pareiza. Katrai mašīnai parasti ir viena poga, varbūt citām – divas, kuras nospiežot agregāts sāk darboties. Pašreizējā brīdī mūsu ekonomikas mašīna diezgan spēcīgi buksē un ir svarīgi nospiest pareizās pogas. Ir jāņem vērā, ka šajā krīzes situācijā saasinās visi riska faktori un arī ekonomikā mūžīgais dzinējs vēl nav izgudrots. Par to liecina kaut vai pēdējo gadu darba samaksas un darba efektivitātes līkņu salīdzinājums. Mēs laikam bijām iedomājušies, ka šis mūžīgais dzinējs eksistē.
Tagad ļoti svarīgi ir mainīt domāšanu visos līmeņos – sākot no valdības un beidzot ar privātajām struktūrām.”
