Ja jums būtu jāizšķiras – devalvēt latu vai tomēr ne, ko jūs darītu?
Abi šie varianti - lata devalvācija vai stingra piesaiste eiro - patiesībā noved pie līdzīga rezultāta. Ar to atšķirību, ka pirmajā variantā (ko parasti saucu par lata piesaistes svārstību koridora paplašināšanu līdz +/-15 procentiem) lata vērtība tiktu samazināta strauji. Otrajā variantā, ko izvēlējās Latvija, rezultāts būs tāds pats, tikai process - lēns un mokošs. Ja jau sunim aste jānocērt, tad tas jādara uzreiz, nevis katru dienu pa gabaliņam.
Principā varam latu nedevalvēt, lai tas paliek līdzšinēji piesaistīts eiro, uz ko pastāv Latvijas Banka. Tomēr, ja svārstību koridoru paplašinātu, aktivizētos eksports un palielinātos nodokļu ieņēmumi. Pats galvenais šobrīd – nodrošināt darbavietas, bet pašlaik norisinās pretējs process – darbavietas zūd un cilvēki savus uzkrājumus notērē.
Manuprāt, vajadzēja kombinēt pirmo un otro variantu – gan regulēt valūtas kursu, gan veikt ekonomikas stabilizēšanas pasākumus. Jā, varam skaļi teikt, ka Latvijā ir tikai viena stabila vērtība – lats. Bet šī vērtība nav Latviju pasargājusi no problēmām. Ja 2004. un 2005. gadā lats nebija pilnībā novērtēts, tad svārstību koridoru vajadzēja palielināt pretējā virzienā, tagad ir pretējs process – lats ir pārvērtēts. Taču atgriezties pie sarunām ar SVF par lata devalvāciju un izmaiņām budžetā jau būtu daudz grūtāk, kaut valūtas kursa mehānisms (VKM II) to oficiāli mūsu valstij darīt ļauj.
Īstermiņā darāmie darbi
Iepriekšējās valdības lēmumus mainīt vairs nespējam. Kas būtu jādara jaunajai valdībai jau tuvākajā nākotnē?
Tie pasākumi, ko nosaukšu - īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa -, pilnīgi visi veicami paralēli.
Kādi, manuprāt, ir pieci galvenie pasākumi īstermiņā? Pats pirmais un galvenais šobrīd valstī – maksimāla to darbavietu saglabāšana un jaunu veidošana gan privātajā, gan publiskajā sektorā, kurās ir iespējas radīt pievienoto vērtību. Tieši no produktīvām darbavietām atkarīga gan konkurētspēja, gan publiskie iepirkumi, gan sakārtota infrastruktūra, gan daudzi pārējie valstiski svarīgie procesi. Ir jāaptur nejēdzīgā algu apcirpšana un cilvēku atbrīvošana - tas ved pie ļoti sliktām iekšpolitiskām un sociālām sekām.
Otrs veicamais pasākums – valsts garantijas zemstandarta hipotekārajiem kredītiem, ko mājsaimniecības ņēmušas sava vienīgā mājokļa iegādei eiro valūtā.
Trešais – jāpalielina finansējums izglītībai un zinātnei, vienlaikus veicot šajās sfērās reformas vidējā un ilgā termiņā.
"Manuprāt, vajadzēja kombinēt – gan regulēt valūtas kursu, gan veikt ekonomikas stabilizācijas pasākumus."
Ceturtais – lata piesaistes eiro kursa pazemināšana atļautā 15 procentu koridora robežās. Tas jādara iespējami ātri. Tas dotu iespēju Latvijas Bankai emitēt papildu latu naudas resursus, ko tā varētu aizdot valdībai pret valsts aizņēmuma obligācijām. Un šis ir galvenais iemesls, kādēļ izdevīgāka būtu bijusi lata devalvācija. Turklāt lētāks lats būtu ievērojami atvieglojis arī Latvijas uzņēmumus – eksportētājus.
Paskaidrošu, kāpēc. Latvijas ārvalstu valūtas un zelta rezerves februāra beigās kopsummā veidoja apmēram 3 miljardus latu. Tā kā lats plašākajā svārstību koridorā būtu kļuvis lētāks un ārvalstu rezervju mums būtu proporcionāli vairāk, Latvijas Banka varētu papildus emitēt apmēram 450–500 miljonus latu resursu. Par tieši šādu summu Latvijai vajadzētu mazāk naudas aizņemties ārvalstu tirgū. Šī summa, tiesa, nemainītu valsts parāda lielumu, bet mainītu tā finansēšanas avotus. Ja valsts spēj aizņemties iekšzemē, tad atdotā nauda arī paliek tepat, mūsu valsts ekonomikā.
Piektais – es pilnīgi noteikti valsts pārvaldes iestādēm ieviestu norēķinu centralizāciju tikai un vienīgi caur Valsts kasi. Nekādus citus norēķinu kontus! Vienīgā nauda, kas drīkst ceļot uz komercbankām, ir samaksa darbiniekiem, nekas vairāk!
Ko šis pasākums dotu? Visa sāls vienmēr slēpjas naudā, kas iziet caur kontiem. Ja Valsts kontrole vienā otrā bagātākā valsts pārvaldes iestādē regulāri atrod norēķinu atšķirības par tūkstošiem un miljoniem latu, tad tas ir totālākais haoss! Kā tas ir iespējams? Jo ir daudzi konti dažādās komercbankās. Bet, ja visa iestādes naudas kustība ir tikai caur Valsts kasi, tad naudas kontrole ir salīdzinoši vienkārša, regulāra un iespējami precīza.
Jā, šāda centralizēta norēķinu sistēma daudziem nebūtu izdevīga, un rastos ļoti liela pretestība. Bet - tā rada vienīgo precīzo kontroles mehānismu, bez iespējām krāpties. Galvoju, ka tad atrastos ne viens vien pazudušais miljons! Patiesībā tas nemaz nevarētu pazust.
Bet vienotā norēķinu sistēma neglābs no „uzpūstajām” konkursu tāmēm!
Par tenderiem un to pārmēru lielajām tāmēm – tas ir elementāri atrisināms jautājums. Ir, piemēram, celtniecības eksperti, kas saņem noteiktu procentu no tās naudas, ko viņi atrod nepareizi veidotajās tāmēs. Kad būvuzņēmums ir sagatavojis tāmi, vajag pieaicināt ekspertu, kas to pārbauda un atrod ieslēptos 7–10, varbūt dažviet vairāk procentus liekā darba, materiālu. Jo lielāks projekts, jo šī summa proporcionāli lielāka. Īpaši lielos projektos vajadzētu pieaicināt neatkarīgus ārvalstu ekspertus.
"Šis ir mans redzējums, ko varētu nosaukt arī par īstermiņa aizsākumu ilgtermiņa reformu darbam."
Eksperti ir ieinteresēti strādāt godīgi, jo no tā atkarīga gan viņu samaksa, gan reputācija. Šādi, izmantojot tirgus darbības pamatprincipus, var izslēgt iespējamo šmaukšanos un korupciju. Tieši eksperti varētu būt tirgus līdzsvarotāji, datorterminos runājot – antivīrusa programmas. Valstij būtu jāatbalsta antivīrusa programmu iegāde visās tautsaimniecības jomās. Un vispirmām kārtām jau politikas līmenī.
Paralēli veicamais vidējā un ilgā termiņā
Ja runājam par pasākumiem un darbību ilgākam termiņam – ko jūs ieteiktu?
Pats pirmais - vidējā termiņā Latvijā jāveic otrā līmeņa pašvaldību reforma, veidojot vienotu finansēšanas sistēmu un vienlaikus arī reformējot nodokļu politiku. Reforma pirmajā līmenī – pagastu apvienošana novados - jau tikpat kā beigusies. Nespriedīsim, cik pareizi un pilnīgi, bet galā ir. Bet, reformējot tālāk jau otrajā līmenī, es atbalstu piecu reģionu jeb apriņķu izveidi, ievērojot četru vēsturisko novadu robežas un pievienojot Pierīgas reģionu. Tātad – Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, Latgale un Pierīga.
Šādos apriņķos iespējams koncentrēt daudz lielākus un kvalitatīvākus resursus, vispirmām kārtām jau intelektuālos un profesionālos – ekspertus, speciālistus, vadītājus utt. Galvenais apriņķa uzdevums un mērķis būtu sava reģiona perspektīvā attīstība. Tas ļautu decentralizēt valsts pārvaldi šādam spēcīgam apriņķim, deleģējot papildu funkcijas gan saimnieciskajā, gan sociālajā sfērā, centrālajai valdībai atstājot tikai nacionāla mēroga funkcijas – ārlietas, sadarbību ar ES struktūrām, visāda veida drošību, attīstības stratēģiju, likumdošanu u. tml. Savukārt mazās pašvaldības, tāpat kā līdz šim, nodarbotos ar aktuālajiem vietējiem ikdienas jautājumiem.
Šāda visaptveroša elastīgas trīslīmeņu sistēmas izveidošana valsts pārvaldē radītu pamatu policentriskai attīstībai un lielākai patstāvībai reģionos. Tiktu izveidota vienota un sabalansēta valsts pārvaldes finansēšana, un nebūtu šķelšanās starp valsts un pašvaldību atsevišķajām funkcijām un budžetu. Šī būtu viena no vērienīgām un nozīmīgām reformām, kas būtu uzsākama tuvākajos trīs gados - vidējā termiņā - un paveicama desmit gadu laikā, tātad - ilgtermiņā.
Otrs tikpat nozīmīgs pasākums arī vidējā un ilgā termiņā ir izglītības un zinātnes sistēmas reforma. Jau minēju, ka šai sfērai nedrīkst atņemt naudu pilnīgi nemaz, lai vismaz saglabātu jau līdz šim izdarīto.
"Mēs varam būt konkurētspējīgi un mums jārada šis piedāvājums!"
Izglītības un zinātnes reformai jāsākas ar reformu visas sabiedrības galvās. Latvijā vēl joprojām par mācīšanās pamatu daudzviet uzskata formulu un ciparu, un definīciju iekalšanu. Neraugoties uz to, ka pats galvenais nākotnes cilvēkam ir praktiskās iemaņas. Protams, balstītas uz teoriju, bet teorija pašlaik ir tik plaši pieejama, ka nav nepieciešamības to iezubrīt! Galvenais ir to saprast un pareizi lietot. Galvā iedzītās teorētiskās zināšanas ir daudz mazāk vajadzīgas par saprašanu, kā norisinās procesi, kura informācija konkrētajā situācijā nepieciešama un kā to visefektīvāk piemērot. Skolēniem un studentiem daudz vairāk nepieciešama prakse, semināri, darbs laboratorijās, ko prasmīgi vada pasniedzēji – kā mentori, tā konsultanti. Arī klasiskajā akadēmiskajā izglītībā tas gan nepieciešams, gan iespējams. Tas ir pats galvenais šobrīd, un šajā virzienā jāmainās visai izglītības sistēmai.
Par mācību organizāciju runājot, ir jāvirzās uz daļēja jeb nepilna laika studiju principu, kas ir atbilstošs pašreizējām interneta un komunikāciju tehnoloģiju attīstības iespējām. Sēdošajām tiešā kontakta stundām un lekcijām, kas pārsvarā ir neproduktīvas un nekonstruktīvas, jāuzliek stings limits. Tajās jāiemāca tikai teorijas pamati, un tad iespējami daudz jāstrādā konsultāciju, spēļu, semināru, laboratorijas, zinātnisko un praktisko darbu, projektu - tajā skaitā tirgus pasūtīto projektu - veidā. Bez šādas jaunas pieejas izglītības sistēmā Latvija nekad nekļūs konkurētspējīga.
Trešais. Attiecas uz privāto sektoru. Šeit nepieciešama ļoti liela resursu, kapitāla koncentrācija. To valsts var ietekmēt tikai daļēji. Konkurētspējīgu uzņēmumu veidošanās – tā ir pašu uzņēmēju iespēja, valsts var tikai veidot labvēlīgus nosacījumus.
Latvijā pārsvarā ir mikro, mazie un vidējie uzņēmumi, kas lielā tirgū šobrīd vairumā nav konkurētspējīgi. Tādēļ būtu nepieciešams veidot tā dēvētos zinātnes parkus, biznesa inkubatorus, tehnoloģiskos un kompetences centrus. Šādi centri – tā ir pētniecība, eksperimenti, ražošana, inovācijas, kvalitatīvas dažāda veida konsultācijas vienlaikus ar infrastruktūras efektīvu izmantošanu, izmaksu samazināšanu un konkurētspējas palielināšanu mazajiem, vidējiem un jaunajiem uzņēmumiem. Šī ideja ir iestrādāta desmitos plānu un programmu, bet realitātē nekad nav kļuvusi par valsts prioritāti. Šīm vajadzībām valstij hroniski trūkst naudas, kaut visā pārējā pasaulē šādi centri strādā un veiksmīgi attīstās!
Savukārt lauksaimniecībā valsts var stimulēt kooperācijas attīstību ar nodokļu politiku, subsīdijām un daudziem citiem atbalsta instrumentiem, kas ir zemkopības nozarē jau izveidoti, bet ne vienmēr tiek atbilstoši izmantoti.
Tas būtu mans redzējums, pie kā valstij vajadzētu tuvākajā laikā strādāt. To varētu nosaukt arī par īstermiņa aizsākumu ilgtermiņa reformu darbam.
Jūs ne ar vienu vārdu nepieminējāt eksportspējīgu Latvijas produkciju. Vai tā nav prioritāte?
Runājot par eksportu – Latvija vecajās tupelēs nekad vairs neielēks. Mēs nekonkurēsim ne autobūvē, ne cita veida tradicionālajā rūpniecībā. Krīze, kas pašlaik notiek pasaulē, liecina par to, ka mainās 40–60 gadu garš ekonomiskais cikls. To dēvē arī par Kondratjeva ciklu jeb garajiem viļņiem, kas saistīti ar rūpnieciskajām tehnoloģijām, industrijas organizāciju, arī procesiem sabiedrībā.
"Dažkārt valstij nebūtu jāžēlo tūkstoši, lai atpakaļ dabūtu miljonus."
Nemanāmi, bet pašlaik veidojas pavisam cits ekonomiskās attīstības modelis. Latvijai ir jāizmanto situācija, steigšus jāveic reforma izglītībā un pētniecībā, lai viena no pirmajām paspētu ielēkt šā jaunā cikla attīstības sākuma stadijā – tieši ar savu unikālu eksporta produkciju.
Jaunā ekonomika, kas būs – ja tā vispār tiks dēvēta par ekonomiku –, būs daudz vairāk orientēta uz cilvēku, dabu, vidi, klimatu, protams, ciešā saistībā ar interneta un komunikāciju tehnoloģijām, biotehnoloģijām, veselības atjaunošanas un uzturēšanas pakalpojumiem un – nenoliedzami - cilvēka intelektu. Latvija tajā visā ir spējīga būt pirmā. Mums ir mērens klimats, tīra daba, nav lielas un intensīvas rūpniecības un pārapdzīvotības. Ja šo visu savieno kopā ar zaļo tūrismu, rekreāciju, veselīgu dzīvesveidu, medicīnas pakalpojumiem un arī latvisko dzīvesziņu – lūk, mūsu eksporta prece un pakalpojums! Te mēs varam būt konkurētspējīgi un mums jārada šis piedāvājums. Tas var būt liels bizness, kam bāze jau ir izveidota. Te valstij nebūtu jāžēlo tūkstoši, lai atpakaļ dabūtu miljonus.
Tas pats sakāms arī par zinātnisko pētniecību, uz ko latviešiem ir ķēriens. Protams, arī – zaļo pārtiku, kur ir labas iestrādes. Te arī vajag valsts atbalstu. Līdztekus jāattīsta servisa un infrastruktūras pakalpojumi, kuru nodrošināšana ir valsts un pašvaldību atbildība. Ja mums no tā visa izdosies īstenot kaut vai pusi, mēs nonāksim pavisam citā ekonomiskajā telpā.
