Aizvadītajā nedēļā notika LDDK biedru sapulce, kurā, kā arvien ik pēc trim gadiem, tika ievēlēta jauna padome. Tajā ir valstī pazīstami uzņēmēji un uzņēmēju sabiedrisko organizāciju vadītāji, bet par LDDK prezidentu atkārtoti kļuva Vitālijs Gavrilovs, kurš organizāciju vadīja arī līdz šim. Viceprezidenti ir septiņi: Juris Biķis, kas pārstāv Latvijas Kokrūpniecības federāciju, Ivars Strautiņš (Biznesa augstskola „Turība”), Kirovs Lipmans (a/s „Grindeks”), Vasilijs Meļņiks (SIA „Eiroholdings”), Teodors Tverijons (Latvijas Komercbanku asociācija), Uģis Magonis (a/s „Latvijas Dzelzceļš”) un Aiva Vīksna (SIA „Lietišķās informācijas dienests”). Izmaiņas nav lielas – viceprezidentu skaitā vairs nav Valda Jākobsona un Andra Zorgevica, kuru vietā nācis U. Magonis un I. Strautiņš.
Kā jau šādās reizēs parasts, LDDK vadība plaši atskaitījās par paveikto, un darbu saraksts patiešām ir iespaidīgs. Par nozīmīgākajiem sasniegumiem tautsaimniecībā LDDK, pirmkārt, uzskata panāktos grozījumus likumā „Par uzņēmuma ienākuma nodokli”:
- uz pieciem gadiem palielinot pamatlīdzekļu vērtību palielinošo koeficientu uz 1,5;
- apliekamo ienākumu samazinot par kredītprocentu summu;
- atbrīvojot no aplikšanas ar UIN peļņu, kas gūta no pamatlīdzekļu realizācijas;
- zaudējumu pārnešanas laika pagarināšanu no 5 līdz 8 gadiem;
- grozījumus, kas ļauj uzskatīt izdevumus darbinieku nogādāšanai uz darbu un atpakaļ uz dzīvesvietu par izdevumiem, kas saistīti ar saimniecisko darbību.
"Nedrīkst gudrot tikai par to, kā tēriņus „nogriezt”, bet vēl vairāk jādomā, kā naudu nopelnīt."
Otrkārt, ļoti nozīmīgi un uzņēmējiem vitāli svarīgi bija grozījumi likumā „Par nodokļiem un nodevām”, kas nosaka tiesības Valsts ieņēmumu dienestam sadalīt nodokļu parādu vai atlikt tā nomaksu. Taču tā ir tikai daļa no reālajām izmaiņām uzņēmējdarbības vidē, kuru panākšanai LDDK nav žēlojusi nedz laiku, nedz pūliņus.
Kā tautsaimniecību ievirzīt „pareizajās sliedēs”
Pašreizējā situācijā LDDK kopā ar saviem sociālajiem partneriem Latvijas Pašvaldību savienību (LPS) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību (LBAS), kā arī tagad ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru (LTRK) veido līdzsvarojošo spēku starp valdības izmisīgajiem 700 miljonu ietaupījuma meklējumiem valsts budžetā, kas apsolīti potenciālajam aizdevuma devējam Starptautiskajam Valūtas fondam, un tikpat neatliekami un ātri vajadzīgo atbalstu uzņēmējdarbībai, bez kuras valsts nākotne nav iedomājama un nogrims krīzes muklājā arī tad, ja miljoni atradīsies un aizdevumu saņemsim.
LPS, LDDK un LBAS izstrādājusi prasības valdībai krīzes pārvarēšanai, ātrai rīcībai ekonomiskās aktivitātes uzlabošanai un darbavietu saglabāšanai, un tās nosūtītas ministrijām un citām valdības iestādēm. Kaut arī līdzšinējā valdība kritusi, LDDK no savām prasībām atkāpties negrasās.
Jo, kā allaž uzsver LDDK ģenerāldirektore Elīna Egle, nedrīkst gudrot tikai par to, kā tēriņus „nogriezt”, bet vēl vairāk jādomā, kā naudu nopelnīt. Varētu sacīt, ka šī apvienība, kas radusi kopīgu valodu un virzienu, īstenībā ir virzītājspēks, kas totālās taupības drudža apstākļos cenšas rast uzņēmējiem pieņemamus orientierus, kas palīdzēs ievirzīt tautsaimniecību „pareizajās sliedēs”.
"Mēs zinām, kas jādara, bet Latvijā nespējam vienoties – vai darīsim un kas būs darītāji."
Lūk, daži no tiem, ko pauž E. Egle: „LDDK uzskata, ka ekonomiskās aktivitātes atjaunošanai nepieciešams iedarbināt Eiropas Ekonomikas atveseļošanas plānā iekļautos priekšlikumus, kas paredz patēriņa un sociālo nodokļu samazināšanu, kā arī uz laiku samazināt PVN likmes. Apzinoties, ka īpaši šobrīd bizness vairs nevar veikt avansa maksājumus valsts budžeta kreditēšanai, svarīga ir PVN atmaksas kārtības sakārtošana. Jāpārskata Eiropas Savienības fondi, lai sabalansētu īstermiņa un ilgtermiņa uzdevumu īstenošanu tautsaimniecības atveseļošanai, jāstabilizē banku sektors un jāpanāk banku sektora ieinteresētība sniegt atbalstu reālajai ekonomikai.
Mēs zinām, kas jādara, bet Latvijā nespējam vienoties – vai darīsim un kas būs darītāji. Tas rada situāciju, ka kļūstam arvien novājinātāki politiski, ekonomiski un rodas sociālo nemieru riski. Šādā haosā grūti sagatavoties iespējamiem riskiem globālos tirgos un recesijas pārvarēšanai. Turklāt esam liecinieki, ka Eiropas Komisija nāk klajā ar virkni iniciatīvām, kas ir vērstas uz krīzes samazināšanu un tālākas lejupslīdes novēršanu. Jautājums ir vienīgi par visu dalībvalstu spēju vienoties un vienošanās panākšanas gadījumā – arī par spēju un vēlēšanos atbalstītos un pieņemtos lēmumus ieviest nacionālā līmenī.”
Ko atbalstīt un ko ne
E. Egle norāda, ka LDDK joprojām nav saņēmusi Valsts kancelejas un tāpat arī nevienas ministrijas atbildi uz priekšlikumiem par valsts funkciju nodošanu privātajam sektoram un solās šajā efektīvas pārvaldības virzienā strādāt, gaidot pozitīvus rezultātus nākotnē. V. Gavrilovs norāda, ka lielas rezerves atrodamas tieši birokrātiskā aparāta darbības sakārtošanā un tā efektivitātes mērīšanā ar rezultatīviem rādītājiem. Visām darbībām ir jābūt konkrētam mērķim, kas sasniedzams noteiktā laikā. Ja tas nav izdarīts, vienalga, kādā līmenī, šajos bargajos apstākļos tādi darbinieki vienkārši ir jāatlaiž. Viņš arī uzskata, ka tagad, kad dārga katra minūte, ir jāizbeidz partiju interešu „bīdīšana” valdībā, bet visiem kopā jāstrādā tikai vienam mērķim – valsts glābšanai.
Taču LDDK viceprezidentu uzstādījumos, tāpat kā visā mūsu ekonomikā, saskatāmas atšķirības. Kā absolūti neatliekama tiek uzsvērta kredītlīdzekļu pieejamības pavēršana komersantiem. Bet T. Tverijons norāda, ka bankām ir grūtības pašlaik iegūt un saglabāt kredītresursus: „Ārpus Latvijas neviens neredz, ka šeit kāds nopietni nodarbotos ar krīzes pārvarēšanu, un nav nedz sabiedriskās, nedz politiskās konsolidācijas, kas ir vēl viens šķērslis finansējuma saņemšanai.” Turklāt, pēc janvāra datiem, neatdotie kredīti un procenti pārsnieguši pusmiljardu latu. Šo un citu iemeslu dēļ tās nevis negrib, bet nespēj dot aizdevumus komersantiem, kas no biznesa viedokļa kļūst arvien nepievilcīgāki un „slimāki”.
"Visām darbībām ir jābūt konkrētam mērķim, kas sasniedzams noteiktā laikā."
„Vācija savām bankām janvārī varēja atvēlēt piecarpus miljardus eiro uzņēmējdarbības kreditēšanai, bet mūsu valdībai šādu iespēju nav, un SVF finansējumu šādam nolūkam nedrīkst izmantot,” tā T. Tverijons. Viņš gan norāda, ka, pārstrukturējot Eiropas struktūrfondu līdzekļus, ir atrasti resursi valsts garantiju mehānismam. Ja valdība vēl noteiktu kritērijus, kam šīs garantijas piešķirt, jo visiem tik un tā nepietiks, un beidzot iedarbinātu šo instrumentu, tad zināms progress būtu. Taču to, ka jaunie valsts atbalsta instrumenti varētu pavērt ievērojami plašāku kreditēšanas straumi, viņš atturas apstiprināt.
Kā izvēlēties kritērijus, kam piešķirt ierobežoti pieejamo atbalstu? Arī šeit domas dažādas. V. Gavrilovs teic, ka LDDK uzskata: ir jāizvērtē eksportspējīgie un perspektīvie uzņēmumi, jāizveido saraksts, kam sniegt valsts atbalstu, lai pieticīgie finanšu resursi netiktu izkliedēti bez atdeves. A. Vīksna, kas konfederācijā pārstāv mazos un vidējos uzņēmumus, uzstāj par nelielu aizdevumu pieejamību ne tikai esošajiem, bet jauniem uzņēmumiem valsts reģionos. I. Strautiņš, aicinot tautu būt vienotai šajās dienās, pauž neapmierinātību, ka premjers Ivars Godmanis sāka iejaukties lielo akciju sabiedrību, „kas ir lielākās nodokļu maksātājas valsts budžetā” iekšējās lietās, mēģinot koriģēt darbinieku atalgojumu.
Iepriekš minēto, šķiet, nebūs pareizi ierindot pretrunu kategorijā. Ja rīkojas un lemj konstruktīvi, tad, piemēram, līdztekus lielo uzņēmumu mērķtiecīgai stutēšanai, kas ir visnotaļ atbalstāma un saprotama, pelnīta uzmanības daļa tiks atlicināta mazajiem, kas tomēr veido aptuveni deviņas desmitdaļas no mūsu valsts komersantiem. Jo LDDK taču ir tautsaimniecības līdzsvara turētāja.
