VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Mudīte Luksa
LV portāls
06. martā, 2009
Lasīšanai: 6 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
1
6
1
6

Ballīte beigusies. Jāsakopj māja un jāsāk strādāt

Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

„Tā patiešām bija vēl nepieredzēta ballīte, kura nu beidzas.”

Šī nav vienīgā reize, kad valstij ir problēmas. Atmiņa iztin video par trūkumu un bezdarbu pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad „topā” bija tā dēvēto Godmaņa krāsniņu temats. Vēl nāca 1998. gads, kad Krievijas ekonomiskais sagruvums aizrāva līdzi mūsu rūpniecības atvases. Tolaik ļaudis ar cerībām skatījās uz valdību, deleģējot tai misiju izvilkt tautsaimniecību no muklāja. Uzticības kredīts bija liels, un tauta ļoti ticēja sarkanbaltsarkanā karoga spēkam un varas flagmaņiem.

Tagad uzticības kredīts, diemžēl tāpat kā daudzi citi, nodeldēts. Gandrīz vai katram savs parāds azotē, bet turpmākās eksistences pamati rādās akača slīkšņai bīstami tuvu. Tagad gandrīz ikkatru nodarbina doma – ko nu darīt? Kā glābties?

Savs redzējums par to ir investīciju sabiedrības „Prudentia” partnerim Ģirtam Rungainim.

Katrs pieņēma savus lēmumus

Uzskatu, ka mēs salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm esam naivi, mazizglītoti un maz pieredzējuši. Tādēļ šādiem procesiem valsts ekonomikā bija jānotiek. Kad pieslējāmies Eiropas valstu apritei astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā, pasaule bija sākusi ilgi nebijušu augšupeju. Mēs tai pakāpeniski tuvojāmies un 2004. gadā ienācām šajā „ballītē”. Tad situāciju nespējām novērtēt un arī sabiedrībā kopumā neatradās cilvēki, kas to varētu izdarīt un pietiekami skaļi izteikt savu viedokli. Bet tā patiešām bija vēl nepieredzēta „ballīte”, kura nu beidzas.

Tagad ir jāsaprot: tā ir reālā dzīve, tālāk tā dzīvosim! Katrs atsevišķs cilvēks šajā laikā bija pieņēmis lēmumus, par kuriem tagad ir jāatbild. Bet kopumā atbildība ir šāda – vai mēs kā sabiedrība un kā valsts spējam skatīties tālāk un saprast, kādas ir mūsu intereses, un tās pārstāvēt?

"Neesam apzinājuši, kādas ir mūsu intereses kā valstij, kā nācijai; kas mēs esam, kur atrodamies, kur vēlamies būt, un nosprauduši virzienu, kuru realizēt savā politikā."

Sajūta ir tāda, ka lielā mērogā nespējam. Jo neesam apzinājuši, kādas ir mūsu intereses kā valstij, kā nācijai; kas mēs esam, kur atrodamies, kur vēlamies būt, un nosprauduši virzienu, kuru realizēt savā politikā.

Pēdējie divdesmit gadi pasaulē iezīmējušies ar šādu modeli. Ir cilvēki, kuri strādā smagi, pelna maz un to pašu mazumiņu, ko nopelna, uzkrāj, un aizdod citiem, kuri strādā salīdzinoši mazāk, pelna gana daudz, bet to visu notērē un aizņēmušies tērē vēl. Viņi domā, ka nākotnē situācija kļūs arvien labāka un visus parādus spēs atdot. Mēs šim modelim pievienojāmies un uzskatījām, ka tā arī varēsim pastāvēt. Kaut gan realitāte ir tāda, ka dzīvot pāri saviem līdzekļiem ilgtermiņā nav iespējams.

Jāatrod nākotnes orientieri

Tas, ka pieejamos banku kredītu resursus esam izšķieduši, ir mūsu un arī valsts pārvaldes problēma visaugstākajā līmenī. Kā sabiedrībai mums ir jāsaprot tas, ka esam divkosīgi. Visi kopā. Piemēram, mēs gribam dzīvot labi (respektīvi, kā Eiropā), bet negribam strādāt kā Eiropā. Protams, 99 procenti protestēs un teiks: „Nē, mēs strādājam tāpat kā tur!” Bet acīm redzamā īstenība ir tāda, ka mēs kā sabiedrība kopumā to neizdarām. Mēs neradām tik daudz pievienotās vērtības, lai mūsu mazkvalificētais darbaspēks varētu saņemt tik lielu atalgojumu kā attīstītā ekonomikā.

Man šķiet, ka apvainot ārvalstu bankas šajā notikušajā nav pareizi, jo tās ir tirgus subjekts, kas iesaistījās spēlē, kurā tika definēti noteikumi. Bankas visā visumā savu uzdevumu veica un tagad nonākušas šajā situācijā kopā ar mums. Bankas uzticējās valstij, ka tā attīstīs ekonomiku tādā veidā, ka kredītus ilgtermiņā būs iespējams atdot. Ka mēs veidojam šo ilgtspējīgo ekonomiku. Un, dod Dievs, lai bankas neaiziet projām un palīdz šo situāciju amortizēt un ilgtermiņā atbalsta mūs tālāk.

Vilcēji - izglītība, gudrs bizness un Eiropas nauda

Kas tagad būtu jādara? Vispirms ir jāizstrādā valsts politikas prioritātes ilgtermiņā. Mēs kā maza valsts ļoti daudz varam izdarīt īsā laikā. Jāizdomā, kas ir jāpaveic, uz to jākoncentrējas un jādod cilvēkiem orientieri.

Manuprāt, pirmā prioritāte – izglītība un zinātne. Izglītības trūkums sabiedrībā galvenokārt ir tas, kādēļ mums nav konkurētspējas. Cilvēki, kuri pieņēma lēmumu atcelt obligātos dabaszinātņu eksāmenus, mūsu valstij ir izdarījuši vislielāko kaitējumu. Mans viedoklis, ka tas ir mērāms miljardos. Mums pašlaik nav paaudzes, kas varētu strādāt inženierzinātnēs, kuras varētu radīt augstas pievienotās vērtības produktus. Kā mēs šo vērtību pievienosim?

"Izglītības trūkums sabiedrībā galvenokārt ir tas, kādēļ mums nav konkurētspējas."

Otrā prioritāte ir uzņēmējdarbības veicināšana. Nevis oligarhu manierē, bet tiešām, lai mēs pēc visiem rādītājiem pasaulē būtu iespējami augstos novērtējumos par to, kā Latvijā var veikt komercdarbību. Tad tā arī būs.

Trešais ir eksporta paplašināšana un importa aizvietošanas veicināšana. Un ceturtais ir Eiropas naudas apguve, ņemot vērā šo prioritāšu uzskaitījumu. Bet atkal – nevis to izdalot, piemēram, vidējai piensaimniecībai, kurā ir 4,6 govis, bet patiešām perspektīvām saimniecībām. Starp citu, Igaunijā vidējais govju skaits saimniecībā ir astoņdesmit viena. No šī piemēra var secināt, ka līdz šim konsekventi esam veidojuši ekonomiku, kas nav ilgtspējīga. Ja mēs paši neizdomāsim, ko darīt, tad būs jāiet mazumā un jāstrādā, un jādzīvo citās valstīs, kur cilvēki ir izdomājuši labāku kārtību.

No runas Latvijas Ekonomikas attīstības foruma (LEAF) diskusijā 13. februārī

Labs saturs
6
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU