Par ko strīdējās EP deputāti
Diskusijas par Eiropas ekonomikas stabilizācijas ceļiem aizsākās jau pērnā gada 11. un 12. decembrī tā dēvētajā galotņu sanāksmē, priekšlikumu kopumu nosaucot par Eiropas ekonomiskās atdzimšanas plānu. Eiropas Komisija (EK) sagatavoja ziņojumu par to, tad EP izstrādāja savus papildinājumus, un pēc spraigām debatēm par plāna nostādnēm dažādajās politiskajās grupās plenārsēdes balsojumā 11. martā Strasbūrā šis plāns tika pieņemts.
EP deputāts Georgs Andrejevs atceras, ka iepriekšējā vakarā pirms galīgā balsojuma interesantākās debates notikušas partiju grupās, kurās atzīts, ka „visumā Ekonomiskās atdzimšanas plāns esot ļoti labs. Man gan tas asociējās ar iepriekšējo politisko sistēmu, kurā mēs kādreiz dzīvojām, un skaistajiem Hruščova laika paziņojumiem, ka nākamā paaudze dzīvošot komunismā. Bet realitāte bieži izrādās citādāka. Un to mēs jutām, arī apspriežot šo plānu”.
Lielākie strīdi liberāļu grupā, kurā strādā arī G. Andrejevs, bijuši jautājumā par ES centrālo institūciju lomu tā dēvēto nodokļu paradīžu jautājumā un vai atbalstīt sociālistu ideju par visu ārzonu jeb ofšoru kontroles nepieciešamību. Eiropā, protams, ir spēcīgs lobijs, kas iestājas par šo ārzonu aizsardzību, argumentējot, ka tās veicina uzņēmējdarbību, kas šajos ekonomiskās krīzes apstākļos īpaši nepieciešama. Ofšoru lobijs bijis tik spēcīgs, ka pat saskaldījis liberāļu grupu. Tomēr balsojumā Parlamentā ar lielu balsu vairākumu tika atbalstīts 113. labojums, ar ko Parlaments tomēr deva mandātu EK un Eiropas Padomei uzlikt kontroli pār šīm „nodokļu paradīzēm”.
Damokla zobens pār „nodokļu paradīzēm”
„Es domāju,” uzsver G. Andrejevs, „ka tas ir liels panākums, jo brīvais nedrīkst būt krimināli brīvs. Ir jābūt noteiktām robežām, tādēļ kompetentām institūcijām no valsts puses jādod iespēja iejaukties, iegūt informāciju, lai šos blēžu ceļus pārtrauktu. Jo tie taču arī Latviju ir izsaimniekojuši līdz pēdējam”.
"Tagad mēs redzam, ka ir apņēmība veikt pasākumus, lai šo „nodokļu paradīžu” ietekmi mazinātu. Jautājums nav vienkāršs, jo šie pasākumi jāveic ne tikai ES."
Arī EP deputāts Ģirts Valdis Kristovskis uzskata, ka ar šo Eiropas parlamentāriešu balsojumu „nodokļu paradīzes” pārskatāmā nākotnē varētu beigt eksistēt. „Latvijā un arī visā pasaulē tās plaši izmatotas, jo šajās beznodokļu zonās, kas nepakļaujas nacionālo valstu jurisdikcijai, nereti tiek veiktas ar kriminālu darbību saistītas finansiālas darbības, kas faktiski grauj valstu nacionālo ekonomiku. Tagad mēs redzam, ka ir apņēmība veikt pasākumus, lai šo „nodokļu paradīžu” ietekmi mazinātu.
Jautājums nav vienkāršs, jo šie pasākumi jāveic ne tikai ES. Ir jāvienojas ar citām pasaules ietekmīgajām valstīm, kurām droši vien ir līdzīga problēma. Bet tas, ka ES dokumentos par to sāk diskutēt, nozīmē, ka agri vai vēlu būs kādi pasākumi, kas „nodokļu paradīžu” iespējas samazinās. Skaidrs, ka diezgan lieli Latvijā nopelnītie līdzekļi pašlaik atrodas šajās zonās, bet tos varētu ieguldīt Latvijas tautsaimniecībā! Jautājums ir – kā dabūt šo naudu, kas varbūt ir tādā pašā apjomā, cik Latvija aizņemas no Starptautiskā Valūtas fonda, atpakaļ Latvijā.”
Ko paredz Eiropas ekonomikas stabilizācijas programma
Eiropas ekonomikas stabilizācijas programmai vajadzētu dot iespēju attīstīties tautsaimniecībai, ražošanai, cilvēku dzīves kvalitātei. Visi atzīst to, ka viena no vislielākajām problēmām pašlaik ir banku sektors un kreditēšana. Ir jāpanāk, lai nauda atkal ieplūstu biznesā.
Ģ.V. Kristovskis uzskata: „Situācija ir izvērsusies globāla jeb problēma ir kļuvusi sistēmiska, un tā ir aptvērusi daudzas valstis, kurām katrai ir savas intereses. Bet no otras puses, ir ES ar savām kopējām interesēm. Līdz ar to pašā ES veidojas problēma: vai tādi lielie uzstādījumi kā taisnīga konkurence, brīva kapitāla un darbaspēka plūsma paliek spēkā krīzes situācijā? Joprojām ir atklāts jautājums: kā tieši no šīs krīzes iziet.
EP pārstāv tā dēvēto ideālu uzturētāju, tāpēc debatēs daudz tika runāts, ka nepieciešams iespējami samazināt protekcionismu un saglabāt visas ekonomiku stimulējošās brīvības. Taču, no otras puses, ir 27 dalībvalstis, kurās rodas arvien lielākas problēmas panākt sabalansētus nacionālos budžetus. Tādēļ Eiropas ekonomikas stabilizācijas plāns ir vērsts uz to, lai šīs lielās pretrunas mazinātu.”
EP deputāts Guntars Krasts Eiropas ekonomikas stabilizācijas plānu raksturo kā Ziemassvētku eglīti. „Tur ietverts viss, ko vien cilvēka prāts var izdomāt. Bet ne nievājošā nozīmē.”
Stabilizācijas plānā ietverta virkne īstermiņa un vidēja termiņa uzdevumu, tostarp savienojuma veidošana ar Lisabonas stratēģiju, kas plašāk pazīstama no rekomendācijām investēt zinātņu ietilpīgās nozarēs konkurētspējas kāpināšanai. Eiropas stabilizācijas plānā nosauktas konkrētas naudas summas, kuras vajadzētu virzīt Eiropas ekonomikas stabilizācijai – kopumā 200 miljardi eiro. G. Krasts tās dēvē par astronomiskām un precizē, ka no šīs summas 170 miljardi paliek dalībvalstu ieguldījumos, bet aptuveni 30 miljardus no šiem 200 miljardiem uzņemas finansēt ES. „Reāli visas diskusijas ir noslēgušās pie pieciem miljardiem, kas palika pāri iepriekšējo divu gadu budžetos, un šos piecus miljardus plānots novirzīt tādiem mērķiem kā starpsavienojumam energotīkliem, veidojot daudzmaz vienotu Ziemeļeiropas energotīklu, CO2 gāzu izmešu noglabāšanai, kas attiecas uz ogļu stacijām, kas šo CO2 izplata visaktīvāk.
"Joprojām ir atklāts jautājums: kā tieši no šīs krīzes iziet."
„Latvijai no šīm naudām varētu kaut kas tikt tādā gadījumā, ja savienojums ar Zviedriju tiktu veidots no Latvijas. Pagaidām vēl nav izspriests, no kuras Baltijas valsts – Latvijas vai Lietuvas - tiktu veidots šis kabelis ar Zviedriju. Tiks vērtēta infrastruktūra, ekonomiskie faktori. Bet tie ir 150 miljoni eiro. Tā ir ievērojama summa, kas sedz lielu daļu no šī projekta. Igauņi jau diezgan droši ir nostiprinājuši savas iespējas uz 100 miljoniem eiro – tas būtu vēl viens kabelis savienojumam ar Somiju,” stāsta G. Krasts.
Kā atdzīvināt Latvijas ekonomiku
„Es plenārsēdē uzsvēru to instrumentu, kas patiešām ir ES rīcībā un teorētiski ir pieejams Latvijā, - tie ir ES fondi, kuru apguve Latvijā ir krietni aizkavējusies un patiesībā šobrīd pat tiek atlikta priekšfinansējuma un līdzfinansējuma trūkuma dēļ,” saka G. Krasts. „Mans priekšlikums bija pamatīgi pārskatīt šos fondu piešķiršanas noteikumus, atsakoties no dažādām birokrātiskām procedūrām, samazinot līdzfinansējumu no nacionālās dalībvalsts, pagarinot fondu izmantošanas termiņus. Jo šobrīd ir situācija, kad 2007. gada naudu mēs varam izmantot vairs tikai šogad, 2009. gadā. Visticamāk, ka to neizdarīsim, un tad iznāks, ka 2006. gadā piešķirtie līdzekļi, kas ir aptuveni viena septītā daļa no 4,5 miljardiem, mums būs zaudēti. Tā ir reāla nauda, kas varētu stimulēt ekonomikas atdzimšanu. Tātad jāpārskata šo visu noteikumu pakete, visi noteikumi fondu piešķiršanai. Vēl jāpanāk, lai Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas resursi varētu tikt izmantoti līdzfinansējuma sniegšanai privātajā sektorā.”
EP deputāte Inese Vaidere uzskata, ka Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāns un diskusijas par to EP parādīja dilemmu: ES līmenī ir ļoti daudz labu ieteikumu, taču faktiski Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāni ir jāveido katrai dalībvalstij pašai. Eiropas līmenī izstrādātajiem ekonomikas atveseļošanas plāniem vai programmām ir ieteikuma raksturs.
„ES nepārprotami pateikusi, ka ceļš, kā atdzīvināt ekonomiku, ir caur nodokļu samazinājumu. Latvijā ir izdarīts tieši pretējais - ir paaugstināts PVN un rezultāts ir tāds, ka šī nodokļa ieņēmumi attiecībā pret plānu ir par ceturtdaļu mazāki, nekā gaidīts. Mēs vienmēr nevaram rēķināt, ka 21% no tūkstoša būs 210, var gadīties, ka 21% no nulles ir nulle. Tas šajā gadījumā ir noticis,” sašutusi I. Vaidere. „Eiropa jo īpaši aicina samazināt PVN tajās nozarēs, kurās ir liels darbaroku īpatsvars. Tās ir mazās viesnīcas, kafejnīcas, ēdnīcas, restorāni, frizētavas – tās sfēras, kurās iepriekšējā Latvijas valdība ar vieglu roku paaugstinājusi nodokli no 5 līdz 21 procentam. Akcīzes nodokli alkoholam un tabakai gan varētu paaugstināt vēl, jo diez vai sabiedrībai būs kāds ļaunums no tā, ka cilvēki mazāk lietos alkoholu un smēķēs.”
"Eiropas līmenī izstrādātajiem ekonomikas atveseļošanas plāniem vai programmām ir ieteikuma raksturs."
Interesanti, ka šajā krīzes situācijā ES aicina veidot jaunu ekonomiku – tādu, kas patērētu mazāk enerģijas un vairāk izmantotu atjaunojamos enerģētikas avotus ar mazāku CO2 izmešu daudzumu. „Tā ir mūsu lielā iespēja,” pārliecināta I. Vaidere. „Ir jādomā, kā Latvijai pārkārtoties no pilnīgās atkarības no viena piegādātāja, piemēram, gāzes sektorā, uz atjaunojamiem energoavotiem. Cik es zinu, pašlaik tie uzņēmēji, kuri būtu ar mieru piedāvāt vēja ģeneratorus, zemes siltuma izmantošanu, sastopas ar ļoti lielu „Latvenergo” kā monopola pretestību. Uzņēmējiem ļoti ilgi jāgaida, līdz tiek pievadīti attiecīgie pārvadi vai spriegums. Valsts uzņēmums pašlaik nav ieinteresēts atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanā, bet tai jābūt valsts programmai!
Un vēl mums ir ļoti svarīgi, lai savienojums ar Zviedriju būtu no Latvijas, jo divtik svarīgi ir realizēt šo iespēju savienoties ar ES enerģētikas tirgiem. Ja mums būtu šie savienojumi ar Rietumeiropas valstīm, mēs justos daudz labāk un pārliecinošāk.”
Kas aizstāvēs Latvijas uzņēmējus
Vai ar Eiropas ekonomikas stabilizācijas plānu būs pietiekami, lai pārvarētu krīzi arī Latvijā? G. Andrejevs apliecina, ka gan Briselē, gan Strasbūrā daudz dzird runājam par solidaritāti un par atbildību, taču darbos tas neparādās. Pat Ginters Ferhoigens marta plenārsesijā Strasbūrā uzsvēris, ka visiem jāstrādā kopā un ka arī atbildība ir kopīga, taču dalībvalstīs uz šī runām daudz neklausās. „Visi tik ļoti noliedz protekcionismu, jo tas var dot tikai īslaicīgu uzlabojumu kādai valstij, bet ilgtermiņā radīt lielus zaudējumus, ES konkurētspējas sagrāvi globālā tirdzniecībā. Tajā pašā laikā Francijas prezidents paziņoja, ka Francijas autorūpnīcām jānāk atpakaļ un strādniekiem jāstrādā Francijā. Kaut kas te nesaskan! It sevišķi, ja kāds jautājums nonāk Eiropas Padomē, ministru un valdības vadītāju līmenī. Katrs to „deķīti” velk uz savu pusi. Iznāk tā, ka no tribīnes runā vienu, bet patiesībā katrā dalībvalstī dara tā, kā izdevīgāk.”
Arī Latvijā daži politiķi un ekonomisti uzskata, ka kaut kādā veidā vajadzētu aizsargāt Latvijas uzņēmumus. „Es domāju, ka zināmai aizsardzībai ir jābūt un no tās nav jākautrējas, jo to dara arī lielās valstis. Protams, nav viss jāafišē, ko pieņem un ko dara, bet palīdzībai ir jābūt. Visi atzīst, ka lielākie cietēji šajā ekonomiskās krīzes laikā ir mazie un vidējie uzņēmumi. Ka bezdarbs tik liels ir tādēļ, ka mazajam un vidējam biznesam vairs nav finansējuma un tādēļ uzņēmumi nevar attīstīties. Lielajiem uzņēmumiem, pārgrupējot spēkus, šajā laikā ir vieglāk izdzīvot. Līdz ar to zem šī „karoga”, ka mēs gribam glābt tieši savus mazos un vidējos uzņēmumus, var izdarīt kaut kādus „reveransus”, kas varbūt mats matā nesakrīt ar to, ko pašreiz gribētu ES kopumā. Tā kā ES valstu taktika ir tik ļoti dažāda, domāju, ka tagad ir īstais brīdis, lai katra valsts varētu darīt to, ko atrod par pareizāku, un tur nu mūsu tautsaimniekiem jāliek galvas kopā,” aicina G. Andrejevs.
