Solis uz priekšu ir sperts. Kaut vai tādējādi, ka diskusijās publiskajā telpā vairs neurķējamies cēloņos, kādēļ Latvijas kritiens krīzes aizā ir tik smags, bet gan mēģinām sijāt ekonomikas stabilizācijas galvenos uzdevumus un atbalsta prioritātes. Tā notika arī domu apmaiņā, kuru rīkoja Banku augstskolas (BA) Biznesa un finanšu pētniecības centrs un Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecība Latvijā. Pie apaļā galda bija sapulcēti ierēdņi, uzņēmēji, zinātnieki, banku speciālisti un komersantu sabiedrisko organizāciju vadītāji. Ar domu, ka ierosinājumi un argumenti sasniegs tiešos adresātus.
Jo laika ideju sijāšanai faktiski vairs nav nemaz. Smagā piezemēšanās tuvojas ar lielu paātrinājumu.
Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Andris Liepiņš skaidroja – Latvijā ir strukturāla, nevis cikliska ekonomiskā krīze, un tas nozīmē ilgstošu stagnāciju tā dēvētajā reālajā sektorā (rūpniecība, lauksaimniecība, kopprodukta attīstība, patēriņš un investīcijas), finanšu un valūtas tirgus sistēmā, starptautiskajā tirdzniecības un ekonomikas regulēšanā, un šāda veida krīze nav pārvarama bez kardinālām, strukturālām reformām.
Pasākumu efektivitāti vērtēt pāragri
BA Biznesa un finanšu pētniecības centra valdes priekšsēdētāja Andra Nātriņa viedoklis ir šāds: „Uzsākot darbu Valda Dombrovska vadītajai valdībai, ir kļuvuši skaidrāki valdības uzdevumi un sasniedzamie mērķi saistībā ar valsts budžeta prognozi tuvākajos trijos gados. To apliecina 31. marta valdības lēmums, kas paredz, ka nozaru ministrijām un citām valsts institūcijām līdz 17. aprīlim jāsagatavo un jāiesniedz Finanšu ministrijai priekšlikumi par 2009., 2010. un 2011. gada valsts budžeta izdevumiem, no jauna izvērtējot valsts finansēto funkciju, nozaru politiku, programmu lietderību, veicot pakļautības institūciju apvienošanu, reorganizēšanu vai likvidēšanu un samazinot darbinieku skaitu, rezultātā samazinot atalgojuma fondu par 20% un pārējos izdevumus no 20 līdz 40 procentiem. Valsts budžeta grozījumi ir jāveido tā, lai 2011. gadā (kā tas arī ir noteikts Saprašanās memorandā starp Eiropas Kopienu un Latvijas Republiku) tie nodrošinātu valsts budžeta deficītu ne lielāku par 3% no iekšzemes kopprodukta.
"Latvijā ir strukturāla, nevis cikliska ekonomiskā krīze, un tas nozīmē ilgstošu stagnāciju tā dēvētajā reālajā sektorā."
A. Liepiņš
Pašlaik Latvijas kopējo situāciju raksturo aktivitāšu apjoms, kuru atbildīgās valsts institūcijas ir uzsākušas īstenot, lai sasniegtu vēlamo rezultātu gan budžeta izdevumu samazināšanas, gan ienākumu palielināšanas pozīcijās. Tomēr šo aktivitāšu efektivitāti vēl ir pāragri novērtēt. Piemēram, Ekonomikas ministrijai sadarbojoties ar nevalstiskajām organizācijām – Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru (LTRK) un Latvijas Darba devēju konfederāciju –, ir pieņemti lēmumi par daudzu uzņēmumu likviditātes atbalsta pasākumu īstenošanu, taču šobrīd vēl nevaram būt pārliecināti par to, vai nepastāv barjeras, kas varētu atturēt procesā iesaistītās puses iecerētajā apjomā izmantot atbalsta instrumentus, un vai šo instrumentu izmantošana ir pietiekama, lai stabilizētu uzņēmumu finanšu situāciju ne tikai īstermiņā, bet arī vidējā un ilgā termiņā. Taupīt izdevumus un nodrošināt attīstības pamatus nākotnei ir divas grūti savienojamas lietas, ar ko mums ir jātiek galā.”
Vārdi pareizi, nodomi labi, bet – ne vairāk
Valdis Zagorskis, EK pārstāvniecības Latvijā vadītājas vietnieks, uzsvēra, ka cita starpā EK ekonomikas atveseļošanas plāna nostādnes ir atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus, samazināt grāmatvedības slogu sīkajiem komersantiem, atvērtība iekšējā tirgū un vienlīdzīgas iespējas tajā citu valstu produkcijai, bet vienlaikus arī sociālo pabalstu nodrošināšana, iedzīvotāju pārmērīga kredītu sloga mazināšana un daudzi citi pasākumi, arī finanšu sistēmas stiprināšana. Taču šis plāns nenozīmē vienotu pieeju tā izpildē visās valstīs, tas nav obligāts, un Latvijā daudzus labos nodomus var traucēt īstenot fiskālā nelīdzsvarotība, kas ir daudz lielāka nekā citās ES valstīs.
Kā norādīja Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Kārlis Bauze, salīdzinājumā ar darba ražīgumu atalgojuma pieaugums pēdējos gados bija katastrofāli nesamērīgs un radīja Latvijas preču konkurētspējas kritumu eksporta tirgos; lai sasniegtu ilgstošu izaugsmi, šis rādītājs ir jālīdzsvaro. Jau manām un drīz visā asumā praksē izjutīsim „jostas savilkšanas” sekas medicīnā, transportā, izglītībā, un lielākie cietēji būs iedzīvotāji.
Diemžēl budžeta līdzsvarošanas otra – izaugsmes veicināšanas - gaņģa atvēršana velkas gliemeža gaitā. Vārdi un nodomi it kā ir pareizie. Finanšu ministrijas Eiro projekta vadītāja Sanita Bajāre, arī secinot, ka valstī ir strukturāls budžeta deficīts un „nākotnē nevis tērēsim, bet taupīsim”, kā galvenos pasākumus minēja ekonomikas stimulēšanu, ES fondu apguves efektivizēšanu un procedūru vienkāršošanu, finansējuma pieejamību mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, vienotu atalgojuma principu izstrādi valsts pārvaldē strādājošajiem, līdz aprīļa beigām izstrādātas visaptverošas strukturālas pārmaiņas un bezgala ilgi „perētā” Publiskās un privātās partnerības likuma stāšanos spēkā... gada trešajā ceturksnī.
Desmit lūdzējiem ne santīma
Pašlaik atvērtas dažas ES fondu atbalsta programmas, kurām uzņēmēji ar retiem izņēmumiem kredītu līdzfinansējumam iegūt nevar un tātad nespēj arī tajās piedalīties. Jau martā (kas gada sākumā finansiālās grūtībās objektīvi nonākušiem uzņēmējiem šķita bezgalīgi ilgs laiks) solītie valsts atbalsta finanšu pasākumi kavējas. Aprīļa pirmajā nedēļā atvērta komersantiem vitāli svarīgā Latvijas Garantiju aģentūras garantiju programma, un gaidītais kredītu projektu birums pirmajā nedēļā vēl nebija ienācies, bankas pagaidām aizdevumus atvēlējušas nelieliem projektiem. Kā sacīja A. Liepiņš, jāvēro, kā garantiju sistēma darbosies, vai dos cerētos augļus, iedrošinot bankas atvērt kredītus komersantiem. It sevišķi ražošanas uzņēmumiem, kuri savu produkciju eksportē. Vēl ir jāgaida, kad būs pieejami atbalsta miljoni Hipotēku bankā, eksporta kredītu garantijas, riska kapitāla finansējums.
LTRK valdes priekšsēdētāja Žaneta Jaunzeme-Grende sacīja, ka „uzņēmumiem pašlaik nav asinsrites, tie vienkārši noasiņo”. Arī A. Liepiņš atzina: daudzi uzņēmumi šo laiku nepārdzīvos. LTRK nesen veikusi eksperimentu: 10 uzņēmēji, LTRK biedri, kuru uzņēmumi šiem laikiem darbojas stabili, apmeklējuši visas komercbankas, lūdzot aizdevumu, un nav dabūjuši ne santīma. Cik situācija ar banku aizdevumiem saspringta, liecināja a/s „Grindeks” valdes priekšsēdētāja Jāņa Romanovska sacītais, ka arī šim uzņēmumam, kas strādā ar peļņu un ir mūsu rūpniecības flagmanis un lielā cerība, jauna projekta finansēšanai banka pēkšņi noteikusi uzņēmumam postošus kredīta nosacījumus.
Uz to Mārtiņš Kazāks, „Swedbank” galvenais ekonomists, atbildēja: kreditēšanas grūtības ir laika jautājums, ja nebūtu kavējušies valsts atbalsta pasākumi, situācija varbūt būtu cita. Baņķieri ir piesardzīgi, jo ilgstošā krīzē bankām jāveido riska uzkrājumi un arī tām iegūt starptautiskos aizdevumus Latvijai ir grūti. „Cik gadus jau runājam par eksporta kredītu garantijām? To ieviešana kavējas, bet uzņēmējiem ūdens jau sen smeļas mutē. No valsts ir ļoti daudz kas atkarīgs.”
Kur atrast miljardus
Bet īstenībā vēl nemaz īsti nav skaidrs, kurus uzņēmumus un kādā veidā atbalstīt, lai Latvijas ražošanas kuģis uz priekšu virzītos patiešām noteiktā un tālā maršrutā, nevis zvalstītos, kā straume nes.
A. Liepiņš norāda, ka Ekonomikas ministrijas nostādne pašlaik ir tāda: prioritārās nozares nav jānosauc, bet jāatbalsta uzņēmumi, kas orientēti uz ārējo pieprasījumu, kas ražo produkciju ar augstu pievienoto vērtību.
Finanšu ministrs Einars Repše diskusijā bija steidzīgs un lakonisks: „Zinātnisko produktu, zāļu, farmācijas, informācijas tehnoloģiju produktu, sevišķi attiecībā uz programmēšanas jomu, eksportā ir daudz neizmantotu iespēju, kas veido nākotnes potenciālu.” Viņš atzina - lai veicinātu minēto nozaru attīstību, nepieciešams kopīgs valdības darbs, kā arī pēc iespējas efektīvāk jāizlieto starptautiskā aizdevuma resursi.
"Taupīt izdevumus un nodrošināt attīstības pamatus nākotnei ir divas grūti savienojamas lietas, ar ko mums ir jātiek galā."
Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš pauda savu pārliecību: Latvijas valstij patlaban trūkst stratēģiska attīstības mērķa. „Nav zināms, kuras nozares attīstīsim, ir definējamo mērķu trūkums, kas neļauj konsolidēt atbalsta mehānismus. Bet tādējādi valsts zaudē miljonus un miljardus. Piemēram, mūsu izgudrotās zāles Vācija pārdod par 2,5 miljardiem eiro gadā, tāpat arī citas valstis. Lūk, nauda, kas būtu varējusi palikt pašu valstī. Bet mēs gadiem nevaram atrast finansējumu eksperimentālās rūpnīcas būvniecībai, lai zāļu izstrādi novestu līdz paraugražošanai un daudz vairāk pelnītu paši...”
I. Kalviņš uzskata: definējot atbalstāmās jomas, jāizvērtē nozares resursu ietilpība, zinātnes pieejamība nozares tālākai attīstībai, kā arī jāvērtē attiecīgās nozares līdzšinējā izaugsme un tirgus potenciāls.
Savukārt Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmēju asociācijas valdes priekšsēdētājs Vitālijs Skrīvelis pauda viedokli, ka valsts vadmotīvam nozaru attīstības vērtēšanā jābūt produktivitātei un inovācijai. Viņš uzsvēra ķīmijas un farmācijas nozares lielo potenciālu, norādot, ka turpmāk būtu efektīvāk un radošāk jāizmanto tie resursi, kas valstij pieejami.
Kā izskanēja diskusijā, lielus ieguvumus valstij sola arī informācijas tehnoloģiju uzņēmumi, ja vien valsts savā pārvaldē vēlētos izmantot racionālus risinājumus gan dažādu reģistru uzturēšanā, gan e-pārvaldē.
Runas un plāni ir, darbu nav
Tostarp Latvijas Tehnoloģiskā centra direktors Jānis Stabulnieks konstatēja: daudzi augsto tehnoloģiju uzņēmumi valsts atbalsta novilcināšanas dēļ nespēj iegūt apgrozāmos līdzekļus pasūtījumu izpildei un ārzemju partneru acīs jau faktiski ir zaudējuši labo slavu un konkurētspēju, kuras celšanu ierēdņi piesauc ik vārdā.
Te gan skaidrs, ka pretim idejai par spēcīgu eksporta uzņēmumu (kuru gan ar katru dienu un stundu kļūst mazāk) savu balsi tūdaļ paceltu to mazo un vidējo uzņēmumu pārstāvji, kuri strādā iekšējam tirgum un nodarbina daudzus iedzīvotājus valsts reģionos. Šādu uzņēmumu esība arī valstij ir ļoti svarīga. Tā nu katrs deķi velk uz savu pusi.
Līdzsvarot šīs vajadzības varētu, piemēram, LTRK ar plašu uzņēmēju pārstāvniecību izstrādātais plāns ekonomikas stimulēšanai, bet kopš decembra tas arvien ir pilnveidošanas stadijā, valdība to slavē, bet reāli pasākumi vēl nav jūtami.
Diskusijā izskanēja bažas – vai ierēdņi, kuri raduši mērenā tempā ar mērenu atdevi pildīt savus pienākumus, nemērot to rezultātus, tagad spēs tik ļoti saspringt, lai līdztekus sistēmas iekšējām reformām spētu vēl risināt ekonomikas glābšanai stratēģiski svarīgus uzdevumus. BA Biznesa un finanšu pētniecības centra Zinātniskās padomes priekšsēdētājs Jānis Režais bija ass: „Valsts pārvaldē kopumā pietrūkst intelekta, bet tā sekas – pietrūkst naudas budžetā. Protams, ir ierēdņi, kam šis intelekts ir, taču viņu domas pietiekami netika ņemtas vērā. Tādēļ vajadzīgs ekspertu centrs, kas vērtētu valdības lēmumus ekonomikas stabilizēšanā, izsvērtu iespējamos ieguvumus un riskus.”
