Tajās ietilpst arī ticība, ka mūsu valstī netrūkst talantīgu, gudru cilvēku, kam ir padoms un spēks kā kalnā kāpējiem noturēt stiprinājuma virvi un palīdzēt tikt atkal uz droša ceļa.
Kā apliecinājums šai ticībai Organiskās sintēzes institūta (OSI) direktora kabinetā goda vietā Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) balva – par jaunu farmaceitisko produktu un tehnoloģiju attīstīšanu. Jā, esam pazīstami un atzīti pasaulē, esam starp pirmajiem, esam virsotnē.
Kas vajadzīgs, lai tajās turētos stabili, lai gūtu augļus ne tikai sev, bet arī valstij – saruna ar OSI direktoru akadēmiķi IVARU KALVIŅU.
Ietaupījums, kas nes četrkārtīgus zaudējumus
Par sirds spēcināšanas zālēm mildronātu, kas ilgus gadus bijis Latvijas eksportspējīgākais produkts nepārtikas preču jomā, būs dzirdējis vai katrs Latvijas iedzīvotājs. Bet šoruden nācāt klajā ar ziņu, ka institūta zinātnieki pēc 18 gadu darba izgudrojuši jaunu aktīvās vielas molekulu, tā dēvēto jauno mildronātu, kas varētu kļūt atkal slavens pasaulē un nest bagātīgu peļņu. Tāds sasniegums novembra dienas dara gaišākas?
Nu, mums ir arī jaunais fenotropils un vēl šādas tādas jaunas molekulas, par kurām runāt būtu pāragri. Bet es te pašlaik nodarbojos ar aprēķiniem. Valdība ir izdomājusi, ka publiskais līdzfinansējums, kas ir nepieciešams, lai zinātnieki varētu piedalīties Eiropas Savienības struktūrfondu nekomerciālajos pētniecības projektos, ir meklējams zinātnisko institūciju bāzes finansējumā. It kā jāņem no tās naudas, kas paredzēta zinātnieku algām, komunālajiem maksājumiem un tamlīdzīgi. Bet šogad bāzes finansējumu jau samazināja par 63 procentiem, tagad vēlreiz uz pusi! Kas tad paliek pāri?
Publiskajām atvasinātajām personām - zinātniskās pētniecības institūtiem, universitātēm - ar Ministru kabineta lēmumu kredītus bankās ņemt ir aizliegts. Nekustamā īpašuma, ko pārdot vai ieķīlāt, institūtam nav. Tātad faktiski nav pieejams arī nacionālais līdzfinansējums šajos projektos. Ja, piemēram, nevaram dabūt miljonu latu, kas nepieciešams kā 15% līdzfinansējums, nevaram iegūt projektus par 6,666 miljoniem latu.
Lielākajā daļā zinātnes projektu 80% no visiem izdevumiem veido darba alga (5,328 milj. latu), bet 20% (1,338 milj. latu) tiek tērēti materiāliem un pakalpojumiem.
"Mēs nevarējām iedomāties, ka valdība aizliegs pašu nopelnītos līdzekļus izmantot kā līdzfinansējumu."
No darba samaksai paredzētās summas valsts budžets nodokļos iegūtu vismaz 44 procentus (2,344 milj. latu). Iztērējot algu, zinātnieki nopirktu preces un pakalpojumus, samaksājot no šīs summas 21% pievienotās vērtības nodokli, un tādējādi valsts kasē ienāktu vēl gandrīz pusmiljons latu.
Savukārt par 20% no projekta summas tiek pirkti pakalpojumi un preces, atkal samaksājot PVN jeb 0,281 miljonu latu. Aritmētika ir vienkārša – neiedalot vienu miljonu latu kā līdzfinansējumu ES projektiem, valsts zaudē vismaz 3,117 miljonus latu ienākumu nodokļos.
Rēķinot no otras puses, iznāk, ka darba samaksai pieejamais finansējuma zaudējums pēc nodokļu nomaksas ir 3,344 miljoni latu, kas pie vidējās algas pēc nodokļu nomaksas (240 latu) nozīmē 813 darba vietu zaudējumu zinātnē. Ja zinātnieks tiek atlaists no darba, valsts zaudē vēl arī atlaišanas un bezdarbnieku pabalstiem nepieciešamās summas (rēķināju, ka atlaisti tiek „jauniņie”, kam nekas dižs nepienākas), un tad (813x118x1697=152844+1379661=1,53 milj. latu) kopējie zaudējumi iznāk 4,647 miljoni latu.
Tātad – kas notiek? Vai Latvijas valdība ir pati sev ienaidnieks? Ietaupa, lai zaudētu vismaz četras reizes vairāk!
Lai zināšanas pārvērstu naudā, vajadzīga piemērota infrastruktūra
Bet šī aritmētika taču ir „piezemētais” variants, jo nav ierēķināts neiegūtais labums, peļņa, ko pēc gadiem varētu nest zinātniskie pētījumi?
Par to, ko neiegūst, es vispār te nerunāju! Ja valsts būtu prātīga, tā dotu zinātniekiem maksimāli daudz līdzfinansējuma, lai viņi var paņemt iespējami daudz projektu, un piecreiz vairāk iegūtu atpakaļ budžetā, nekā ir iztērēts. Bet – šos aprēķinus neviens negrib ne redzēt, ne dzirdēt!
Esmu centies savu kolektīvu maksimāli pasargāt no visapkārt valdošajām negācijām. Jo tā nav viņu problēma. Bet manējā man paliek, un ar to ir jātiek galā.
Institūts 2008. gadu beidza ar krietnu uzkrājumu: mēs jau rēķinājāmies ar to, kas notiks. Tas OSI bija kārtīgs „buferis”, bet cerējām uz vienu – ka valdība kā glābšanas līdzekli saskatīs Eiropas fondu naudu, kas pavērtu iespējas piedalīties ES projektos. Tad no uzkrātajiem līdzekļiem būtu ielikuši savu līdzfinansējumu un tikuši uz priekšu. Mēs nevarējām iedomāties, ka valdība aizliegs pašu nopelnītos līdzekļus izmantot kā līdzfinansējumu.
Un kur tagad palikuši tie jūsu nopelnītie līdzekļi?
Bankā! Lielākā daļa šajā vilcināšanās laikā jau ir „izkususi”, kompensējot to naudu, ko valdība mums atņēma.
Kāds būtu normāls ceļš, lai jūsu zinātniskās izstrādnes ievirzītu pareizajā inovācijas ceļā, kad zināšanu augļi tiek pārvērsti naudā? To taču varētu izdarīt arī tik mazā valstī kā Latvija?
Valstij ir jāizvēlas. Un formāli jau ir izvēlētas stratēģiski izdevīgās attīstāmās nozares, kas varētu dot maksimālo pievienoto vērtību. Mēs tur esam iekšā. Taču šī prioritāšu noteikšana itin nekādi nav ietekmējusi nedz finanšu pieejamību, nedz citu veidu atbalstu. Mazai valstij ir jārīkojas kā jau mazai valstij: ja mums dažos virzienos ir potenciāls, kas var nest peļņu, tad vajadzētu radīt tādu zinātnisku infrastruktūru, kas tiešām ļautu zināšanas pārvērst naudā. Ir vajadzīgs instruments izstrādņu tālākai attīstīšanai. Pilotiekārtas, uz kurām atstrādājam tehnoloģiju. Tas viss mums senāk bija...
Eksperimentālās bāzes privatizācija - par neiegūtām akcijām
Nu jau piemirsies, kā īsti notika, ka OSI zaudēja visu eksperimentālo bāzi.
Īstenībā mums neviens nekā nejautāja. OSI eksperimentālā rūpnīca formāli skaitījās Zinātņu akadēmijas valdījumā. Akadēmijai, lai piekristu rūpnīcu nodot privatizācijai, tika pasolītas šā uzņēmuma akcijas, kuras viņi, protams, nedabūja. Motivācija bija vienkārša: tie lielie monstri, tie zinātniskās pētniecības institūti, ir tik spēcīgi, tā izpletušies, mums tādus nevajag! Sadalīsim daļās!
No mums paņēma nost tā dēvēto gēnu tehnoloģisko un biotehnoloģisko daļu, tas tagad ir Biomedicīnas studiju pētījumu centrs. Otru, tā dēvēto penicilīna rūpnīcu, kur mēs savus biotehnoloģiskos produktus ražojām, aizklapēja ciet, jo tā trokšņojot un apkārtējiem iedzīvotājiem neļaujot naktīs gulēt!
Biotehnoloģiskā ražotne, starp citu, izgatavoja pasaules līmeņa produktus, kādi retai lielai rietumvalstij bija pa spēkam. Kopā ar „Grindeku” aizgāja mūsu laboratoriju korpuss, vivārijs, pilotiekārtas, zāļu formu izstrādes laboratorijas un arī toksikoloģijas un farmācijas laboratorijas plus visi korpusi, kas bija paredzēti biopētījumu centra izveidei. Mums palika šī viena ēka un „plika” ķīmija.
Tā nu ir, ka tie 17 patentētie produkti, kas spodrina OSI vēsturi, faktiski ir padomju laika produkts. Arī slavenais mildronāts.
Gadā līdz aptiekai, tātad līdz ražošanas gatavībai, novedām četrus produktus. Tikpat skaisti varējām turpināt uz priekšu, tikai mūsu valdībai tas diemžēl nelikās lietderīgi.
Jā, un tagad spriež, ka zinātniskās pētniecības institūti ir gauži sadrumstaloti, ka OSI būtu lietderīgas ciešākas saites ar Biomedicīnas pētījumu centru... Starp citu, kā klājas slavenā remantadīna izgudrotājam Jānim Polim, kurš ir vēl vairāku pasaulē pazīstamu zāļu autors? Remantadīnu vienīgā Eiropā ražo a/s „Olainfarm”, kuras īpašnieki ir miljonāru listē.
Jānis Polis dzīvo sociālajā mājā. Šogad viņam pasniedzām Vispasaules intelektuālā īpašuma aizsardzības organizācijas zelta medaļu, man ir disks ar skaistām bildēm, un tas ir viss. Sociālisma laikos izgudrojumi bija valsts īpašums, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atcēla Patentu likumu, tādējādi likvidējot autortiesības. Šo intelektuālo īpašumu varēja ņemt katrs, kurš gribēja. Bija gan jāzina, kā to darīt. Piemēram, mūsu eksperimentālā rūpnīca zināja, kā ražot mildronātu un varēja to mierīgi darīt, neko OSI nemaksājot. Bet ap 1996. gadu šajās lietās tika ieviesta zināma kārtība.
Bet tagad atkal ir cits absurds. Par to gadu gadiem esmu runājis visos līmeņos, sākot ar Saeimas komisijām, ministrijām, visiem ministriem. Jo raugi, valsts ir parūpējusies, lai Latvijā nerastos intelektuālais īpašums. Agrāk intelektuālais īpašums, ko radīja zinātnieki, piederēja pašiem zinātniekiem, bet tagad ir nošķirts: izgudrojums, kas rodas par publisko naudu, pieder valstij. Bet valsts nav papūlējusies izdalīt līdzekļus, lai šo īpašumu reģistrētu un aizsargātu. Tādējādi iznāk, ka tai šis īpašums NAV vajadzīgs. Pašlaik nav neviena oficiāla avota, no kura mēs drīkstam finansēt patentēšanas procesu un patentu aizstāvību pasaulē.
Kā valsts zaudē miljardus
Institūtā sadarbībā ar Lielbritānijas, Vācijas, Dānijas rūpnieciskajiem partneriem radītas arī vairākas jaunas ārstniecisko vielu iegūšanas tehnoloģijas (kas ir otrs jūsu institūta darbības virziens), ko izmanto „Grindeks” un „Olainfarm”.
Jā, un ir vēl daudz kā cita. Bet notiek tā, kā nevajag notikt, kā Latvijai nav izdevīgi. Mūsu zinātnieki sadarbībā ar ārzemju rūpnieciskajiem partneriem izgudro jaunas aktīvās vielas vai citas lietas, mūsējiem samaksā par darbu, bet īpašuma tiesības un tālākās tiesības rīkoties ar šo intelektuālo īpašumu un turpmākos gados ar to pelnīt, paliek viņiem...
Ilgus gadus tāda termina kā „zinātnes bāzes finansējums” Latvijā nebija vispār. Mēs bijām bezpeļņas valsts organizācija, kam valsts budžeta finansējumu nedeva. Viss bija pašu ziņā. Tad arī domājām – savus patentus licencējām, par licenču naudu pirkām aparatūru, attīstījām institūtu.
"Ja mēs toksikoloģijas pētījumus kādam pasūtītu, tas maksātu aptuveni divus miljonus latu; ja kādam pēc tam pārdotu – iegūtu desmit miljonus."
Pēc tam nāca šī izmaiņa, kas mums „aizgrieza skābekli” pavisam. Tagad īstenībā ar saviem izgudrojumiem neko nevaram iesākt – nedz patentēt, nedz arī pārdot. Formāli valsts nav deleģējusi šīs tiesības. Protams, zārks jau nevar palikt tukšā tāpēc, ka simt gudrās galvas nevar izdomāt vienu gudru domu.
Mēģinām atrast kaut kādus risinājumus, bet neviens no tiem nav tiesisks, jo šajā valstī tiesiski risinājumi nav iespējami. Esam spiesti ražotājiem atdot šos patentus par pusvelti, bet tāpēc arī Latvijas industrija turas. Latvijā visu darām par pašizmaksu vai pat zem tās, jo apzināmies, ka esam saņēmuši publisko finansējumu, izmantojuši valsts dotus resursus. Savējos ir jāatbalsta. Šo patriotismu nevaru izslēgt no savas domāšanas. Es gribu, lai Latvija zeļ. Bet reizēm šķiet, ka to vajag tikai mums.
Tātad iespēja pelnīt miljonus aiziet no mūsu valsts?
Kādus miljonus? Miljardus! Diemžēl. Jo mūsu partneriem pieder izgudroto jauno zāļu ražošanas un pārdošanas tiesības. Divdesmit gadu garumā. Viens no mūsu pašiem pirmajiem produktiem, ko sākām izstrādāt kopā ar vāciešiem deviņdesmit pirmajā gadā, tagad ir tirgū visā pasaulē, un apgrozījums ir aptuveni divarpus miljardi. Tas ir preparāts, kuru lieto Alcheimera slimības ārstēšanai. Tas varēja būt eksporta produkts no Latvijas. Nevienam nevajadzēja. Tagad visa zinātne mazgātos naudā, nezinātu, kur likt!
Nākamais – kopā ar angļiem izstrādājām jaunu pretvēža preparātu. Parasti ar mums sadarbojas jaunas farmaceitiskās firmas, kurām nav sava pētniecības potenciāla. Ja es dzīvotu Zviedrijā, tūlīt aizietu uz vienu no investīciju fondiem un teiktu – re, kur man ir jauna molekula, kurai ir tādas un tādas īpašības, dabūtu pirmo „sēklas naudu”, pāris miljonus, lai varētu pierādīt, ka tas, ko stāstu, nav tikai muļķības. Ja šis sākums būtu veiksmīgs, saņemtu nākamo atbalsta naudu – nu jau prāvāku, un tad produktu izstrādātu tiktāl, ka varētu to pārdot lielajam partnerim, tādējādi nopelnot pārsimts miljonu.
Zāļu izstrādē ir divi paralēli darbi, kas jāizdara. Pirmais – jānovērtē šo zāļu bioloģiskās īpašības, farmakoloģiskās īpašības, vai tās dzīvniekiem dod cerēto efektu, vai nav tiem kaitīgas. Tie ir priekšklīniskie pētījumi, kurus iepriekšminēto iemeslu dēļ nevaram veikt. Otrs – jāizstrādā produkta iegūšanas tehnoloģija labas ražošanas prakses (GMP) apstākļos.
Ja to izdarītu, par cik procentiem pieaugtu jūsu piedāvātā produkta vērtība?
Ja mēs toksikoloģijas pētījumus kādam pasūtītu, tas maksātu aptuveni divus miljonus latu; ja kādam pēc tam pārdotu – iegūtu desmit miljonus. Bet, tā kā mums nav to divu miljonu, tad neredzēsim arī desmit miljonus. Ja būtu pašiem savs biofarmācijas centrs, to darbiņu izdarītu paši, un tas izmaksātu pusmiljonu.
Valdības lēmums vēl nav reāla zaļā gaisma projektam
Tik daudz gadus runājam, ka jums ir vajadzīga šī izmēģinājumu bāze. Vai tiešām nekas nevirzās uz priekšu?
Ar Ministru kabineta protokollēmumu šim projektam tika rezervēta nauda, vismaz pusgadu atpakaļ. Bet – nekas nenotiek. Ja programma netiek atvērta, jūs pie naudas netiekat. No visas Eiropas Savienības atbalsta naudas Latvijai ceturtā daļa ir paredzēta zinātnes attīstībai. Un šī nauda nekustas! Ja šādi turpināsies, tā paliks tajā pašā maciņā pilnīgi neskarta.
Ja jūs runājat par to novembra gaisotni, es visu laiku esmu sevi lādējis un mani lādē arī daudzi citi - nu kāpēc manī vēl ir šis latviešu patriotisms? Nu kāpēc es gribu izdarīt valstij labu? Taču varētu izdarīt sev labu! Tas naudas daudzums, ko neesam izmaksājuši algās, bet ieguldījuši institūta attīstībā, ir mērāms miljonos latu. Es varēju braukt ar kreisleru, ar visjaunāko mersedesu, taču man ir vecā mazda. Bet ielūkojieties laboratorijās – tur ir visjaunākais, lūk, tur ir „iekārtu mersedesi”!
Mēs kā valsts iestāde visus šos gadus valsts budžetam esam maksājuši vairāk, nekā no tā saņēmuši. Vienīgais izņēmums bija viens gads, kad mēs patiešām dabūjām Eiropas projektus un visu naudu ieguldījām aparatūrā. Bet tā atkal pieder valstij, un to drīkst izmantot tikai akadēmiskajiem pētījumiem, bet ne kopdarbam ar Latvijas uzņēmumiem, kura iznākumā varētu parādīties kāda peļņa...
"Pašlaik nav neviena oficiāla avota, no kura mēs drīkstam finansēt patentēšanas procesu un patentu aizstāvību pasaulē."
Tagad par savu naudu pērkam analoģiskas iekārtas un aparātus un liekam blakus, lai varam strādāt komercprojektos. Atkal absurds, vai ne?
Bet tas izpētes centrs, Biofarmācijas centrs, kopumā izmaksātu aptuveni piecus miljonus latu. Bet ne jau valstij tā nauda būtu jādod. Kamēr uzkrātā nauda nebija „noēsta”, mēs būtu varējuši šo projektu palaist. To programmu neatvēra! Bet pašlaik 15 procentu līdzfinansējums valstij arī nebūtu nekas katastrofāls - 750 tūkstoši. Turklāt tas nav vienā gadā, bet trijos. Un 250 tūkstoši gadā - vai tad tādas naudas arī mums nav? Nu, lūk, tas pats ar pilotražotnes projektu, kas būtu dārgāks, bet arī vairākos posmos sadalāms.
Lietuvieši ir atraduši veidus, kā savu zinātni atbalstīt, kā komersantiem par līdzdarbību jaunu produktu izstrādē dot nodokļu atlaides. Tādēļ viņiem zinātne iet kalnā, bet mums – gāžas bedrē.
OSI ir lielākais organiskās sintēzes zinātniskais centrs Baltijā?
Jā, mēs esam flagmanis. Ne tikai Baltijā, bet viens no vadošajiem centriem Ziemeļeiropā.
Tad kāpēc mums no sava budžeta pašlaik 70 procentu ir kontrakta pētījumi? Vai tad tie ir muļķi, kas savu privāto naudu investē Latvijā, dod pasūtījumus OSI zinātniekiem? Viņi zina, ka par to saņems pretī kvalitatīvus pētījumus, kas dos lielu peļņu. Bet, lūk, Latvijas valstij tas nav izdevīgi. Latvijas valsts zinātni kopumā novērtē ar trim punktiem no iespējamiem pieciem.
Ja tagad patiešām nedabūsim naudu dalībai ES projektos, būsim spiesti izpārdot to, ko esam radījuši pēdējos piecos gados. Mēs izūtrupēsim savas izstrādnes. Arī jauno mildronātu. Man ir jāizvēlas - vai nu atlaižu darbiniekus, un pēc maniem aprēķiniem iznāk, ka ne mazāk par simtu, vai meklēju citus ceļus, lai institūts dzīvotu un attīstītos. Atlaist šos cilvēkus nozīmē sagraut institūtu, un to neesmu darījis iepriekš un nedarīšu tagad. Zinātnieku nav iespējams pēc augstskolas izaudzināt ātrāk kā 10-15 gados. Var jau nocirst šo koku, bet – krūms vien izaugs. Bet varbūt neizaugs nemaz, kā teica eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Tukšā vietā neaug nekas.
Bet - nu labi. Noskaņojums nav tāds. Tāpat kā deviņdesmitajos gados atkal atdosimies ārzemniekiem pavisam, dzīvosim un normāli pelnīsim. Tikai Latvijā nepaliks nekas. Izņemot talantīgus zinātniekus. Ceru, ka vismaz tā.
