Tautsaimniecības konkurētspēja: kas īsti sacenšas, un kas ir balva?

Absolūti nemaz nerunājot par tautsaimniecības konkurētspēju, pasaulē pazīstamā īru dziedātāja Šineida O’Konora par savu karjeru teic: „Tas ir jautājums, kā tu definē panākumus. Man tas nozīmē, ka es joprojām varu nomaksāt rēķinus, man ir pašcieņa, un es zinu, kas esmu. Ziniet, es neesmu projekts, kas radīts, lai citi cilvēki varētu izdzīvot. Tāpēc es gribētu apstrīdēt, ka tas (Domāts savulaik skandalozais izgājiens ar pāvesta fotogrāfiju. – aut.) iedragāja manu karjeru. Tikmēr mans reklāmaģents teica, ka tas ir traģiski, jo – tas bija traģiski viņam.”¹ Kāpēc es to komentēju? Tāpēc, ka man tas atgādina kādu pavisam citu – 15 gadus vecu Nobela prēmijas laureāta ekonomista P. Krugmana rakstu. Rakstu, kurā šis autors tautsaimniecības konkurētspējas pētīšanu kā sacensību starp valstīm uzlūko kā bīstamu apsēstību, minot virkni apgalvojumu, kas kļuvuši tik populāri, ka tiek ikdienā lietoti kā pašsaprotami, t.i., neprasot eksistējošus piemērus, pierādījumus ar datiem, un... dati to bieži tiešām neapliecina. Neatkarīgi no tā, kas notiek akadēmiskajās aprindās, populārā konkurētspējas uztvere parasti apstājas pie apstiprinošām atbildēm uz jautājumiem par to, vai valstī ir zemas un krītošas produkcijas vienības darbaspēka izmaksas, vai samazinās reālais efektīvais valūtas kurss, pieaug eksports un tirgus daļas, ir pieaugošs preču un pakalpojumu ar augstu pievienoto vērtību un augsto tehnoloģiju preču un pakalpojumu īpatsvars, sabalansēta tirdzniecības bilance un tekošais konts, vai vismaz tā deficīts ir ilgstoši uzturamā līmenī.

Agresivitātes izrādīšana tirgū kā konkurētspējas pazīme

Latvijā izmaksu samazināšanas svira ir veiksmīgi iedarbināta, pozitīvi ietekmējot izmaksu konkurētspēju: algas samazinās visās galvenajās tautsaimniecības nozarēs; saskaņā ar Eurostat datiem darbaspēka izmaksas absolūtā izteiksmē ir vairākkārt zemākas nekā konkurētspējīgākajās Eiropas tautsaimniecībās un nedaudz zemākas arī, rēķinot uz vienu produktivitātes vienību. Turklāt atlīdzība nodarbinātajiem veido gan krietni mazāku kopējās izlaides vērtības daļu, gan arī – attiecību pret pievienoto vērtību, nekā tas ir daudzās citās ES dalībvalstīs, kas dažādos konkurētspējas pētījumos ieņem augstākas pozīcijas. Tā, piemēram, Latvijā, pēc 2007. gada nacionālo kontu datiem, atlīdzība nodarbinātajiem pret kopējo izlaides vērtību ir aptuveni 23%, kamēr daudzās ES valstīs, kas starptautiskos pētījumos saņem augstu konkurētspējas vērtējumu, – 28-31 procents. Arī attiecībā pret pievienoto vērtību Latvijā darbaspēka izmaksas veido mazāku daļu. Reālais efektīvais valūtas kurss sāk mazināties. Tirdzniecības bilance ir strauji uzlabojusies, un tekošā konta deficīts, kas vēl nesen pārsniedza 20% pret IKP, jau gandrīz pusgadu vairs nav problēma; eksporta dinamika ilgākā laika periodā ir stabilāka nekā importa dinamika, un ilgtermiņā pieaugusi gan preču, gan pakalpojumu eksporta diversifikācija, kā to apliecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) un Latvijas Bankas dati. Tāpat arī 2009. gada pirmajā ceturksnī Latvijas daļa daudzos nozīmīgos eksporta tirgos ir atsākusi (vai dažviet turpina) palielināties. Pasaules Banka savā Doing business² vērtējumā Latviju ierindojusi 29. vietā starp vairāk nekā 180 pasaules valstīm kā valsti, kurā ir diezgan viegli uzsākt biznesu (augstāks vērtējums piešķirts pozīcijās, kas, īsi sakot, apzīmē visu, kas izdarāms ātri un lēti, piem., vienkārša būvatļauju kārtošana, īpašuma reģistrācija, nedaudz nodokļu maksājumu, ātra un lēta importa un eksporta darījumu veikšana u.c.). Tikmēr Vadības attīstības institūts³ vispār neiekļauj Latviju savā ikgadējā konkurētspējas pētījumā (neiekļauj valstis, par kurām nav pietiekami daudz uzticamas informācijas), bet Pasaules ekonomikas foruma⁴ konkurētspējas vērtējumā Latvija gada laikā zaudējusi 9 pozīcijas (jaunākajā publikācijā iekļautas pavisam 134 valstis, iepriekšējā - 131). Turklāt šī vērtējuma augšgalā nebūt nedominē valstis ar zemu izmaksu un cenu līmeni, sistemātiski sarūkošu reālo efektīvo kursu un pozitīvām tirdzniecības bilancēm. Tātad konkurētspējas saikne ar minētajiem rādītājiem nav tik precīza.

"Tautsaimniecības konkurētspējas vērtējums var būt atkarīgs no tā, kurš vērtē, kādā nolūkā vērtē, kā arī no ekonomiskās domas attīstības kopumā."

Kas tādā gadījumā liek uzskatīt tautsaimniecību par konkurētspējīgu? Te man gribas atgriezties pie "ne-ekonomistes" Š. O’Konoras divām frāzēm: "Tas ir jautājums, kā tu definē panākumus" un "Reklāmaģents teica, ka tas ir traģiski, jo – tas bija traģiski viņam". Jāsaka, ka arī jebkuru sociālekonomisku procesu, tai skaitā tautsaimniecības konkurētspējas, vērtējums var būt atkarīgs no tā, kurš vērtē (personiskā panākumu uztvere – "ja man ko konkrētu vajag, to vajadzētu vajadzēt arī citiem, neraugoties uz viņu vērtību sistēmu"), kādā nolūkā vērtē, kā arī no ekonomiskās domas attīstības kopumā.

Kāpēc tas var novest arī pie maldīgiem secinājumiem

Par spīti mēģinājumiem nolemt merkantilismu dzīvošanai vēsturē, saimnieciskā domāšana un darbība, kas balstās uz t.s. win-lose nosacījumu, nav gluži palikusi pagātnē. Vismaz mikrolīmenī, uzņēmumiem konkurējot viendabīgas preces tirgū, noteikti ne. Kā gan citādi varētu panākumus definēt kā pieaugošu tirgus daļu, ja jau to var izdarīt tikai tad, kad citi to zaudē (tirgus kopumā nevar pārsniegt 100%). Saliekot kopā bijušā ASV prezidenta B. Klintona savulaik teikto (tas nebūt nav aizmirsts) par konkurētspēju, ka "katra valsts ir kā liels uzņēmums, kas sacenšas pasaules tirgus laukumā"⁵, ar atsevišķu Starptautiskā Valūtas fonda ekonomistu formulējumu, ka "šajā pētījumā konkurētspēja definēta kā valsts spēja ražot starptautiskiem kvalitātes standartiem atbilstošas preces un pakalpojumus ar augstāku izmaksu efektivitāti (more cost effectively) nekā citās valstīs”⁶ un European Management Produce and Market⁷ lietoto “konkurētspēja ir uzņēmēju tagadnes un nākotnes spēja un iespējas radīt pasaulei preces, kuru cenas un ārpuscenas īpašības veido pievilcīgāku “paketi” nekā iekšzemes un ārvalstu konkurentiem”, var secināt, ka tautsaimniecība kļūst konkurētspējīga brīdī, kad spēj darboties veidā, kas, tā sakot, piesaista klientus, izstumjot no tirgus (vai arī no kartes?) citus dalībniekus (citas tautsaimniecības?) un ieņemot viņu vietu.

Ja nemitīgu tirgus daļu kāpināšanu tautsaimniecības konkurētspējas kontekstā varētu vērtēt kā mazliet destruktīvu piegājienu, tad daudzu citu t.s. agresīvās pieejas izmantoto rādītāju pamatojums nereti ir neskaidrs vai neprecīzs, kā uz to mēdz norādīt vairāki autori – gan akadēmisko aprindu, gan praktiskās pētniecības pārstāvji (piem., M. Porters, J. Felipe, P. Krugmans). Pretēji parastajam pamatojumam, kādēļ, piem., ir labi izmantot ar apstrādes rūpniecības vienības darbaspēka izmaksām deflēto reālo efektīvo valūtas kursu, jāsaka, ka darbaspēka izmaksas nemaz neveido lielāko izmaksu daļu šajā nozarē. Latvijas gadījumā apstrādes rūpniecības produkcija veido tikai aptuveni pusi no kopējā eksporta (vēl eksportā ir lauksaimniecība, ieguves rūpniecība, enerģētika un pakalpojumi); darbaspēka izmaksu attiecība pret izlaidi šajā nozarē ir tikai ~17%, lai arī daudz vairāk – attiecībā pret pievienoto vērtību, taču pievienotajā vērtībā neietilpst starppatēriņš – izmaksas, kas saistās ar citu nozaru produkcijas izmantošanu ražošanas procesā un uzņēmuma darbībā.

Nelielās valstīs, kurās ir minimāla rūpniecība un kas pārtiek, piem., no tūrisma pakalpojumu eksporta, šāds konkurētspējas rādītājs nederētu vispār. Cita lieta – darbaspēka izmaksas, iespējams, ir elastīgākas: nevar būtiski samazināt kilograma maizes izcepšanai nepieciešamo miltu daudzumu, vieglāk var samazināt cepšanā iesaistītā darbaspēka izmaksas, maksājot tam mazāk vai atrodot veidu, kā īsā laikā viens cilvēks var izcept vairāk. Vai arī izdomājot, kā audzēt labību miltiem tā, lai tās būtu daudz, bet par to nebūtu daudz jātērē darbaspēka apmaksai.

"Darbaspēka izmaksas sarūk tādēļ, ka kaut kas netiek padarīts, netiek radīta vērtība, nevis tādēļ, ka padarīts tikpat, bet saņemts mazāk."

Preču nozarēs tādējādi darbaspēka izmaksas ir viena no elastīgākajām daļām. Tikmēr nevar aizmirst par pārējām, t.sk. vienības kapitāla, izmaksām, t.i., visas izmaksas, kas attiecināmas uz vienu produkcijas vienību, pavisam uz nulli tomēr netiecas. Un, ja sarūk darbaspēka izmaksas, tad jāsaka, ka kapitāls tomēr nav nekāds nekustīgs priekšmets, kas kaut ko pelna sev: tas kādam pieder, un tie ir viņa ienākumi un ar tiem saistītais patēriņš.

Mūsdienu konkurētspējas teorijas nemitīgs attīstītājs ekonomists M. Porters saka, ka krītošas algas ir konkurētnespējas pazīme, nevis konkurētspējas mēraukla, jo norāda uz zemu produktivitāti un zemiem ienākumiem, un līdz ar to – uz zemu patēriņu, ko par to reālā izteiksmē iespējams atļauties, un galu galā – uz zemu dzīves līmeni.⁸ Un kādēļ gan tad konkurē?

Kā vēl tas attiecas uz Latviju

Kā redzējām iepriekš, biežāk lietotie t.s. agresīvās pieejas konkurētspējas rādītāji Latvijai ir samērā labvēlīgi vai arī uzlabojas, tomēr eksporta pelnītspēja⁹ kopš 2004. gada (tātad – visus treknos gadus, kamēr ievērojami auga eksports un IKP) ir kritusies. Jautājums – kā tad augošs eksports var liecināt par augošu konkurētspēju, ja tas savai ekonomikai nepalīdz tuvināt dzīves līmeni konkurētspējīgākām tautsaimniecībām? Ienākumu līmenis pēc pirktspējas paritātes Latvijā (un arī citās valstīs – gan atvērtākās, gan mazāk atvērtās, piem., ASV, Lietuvā) straujāk pieaug gados, kad tirdzniecības bilance ir sliktāka, un otrādi. Arī pašlaik, kad tirdzniecības bilance ir samērā tuvu sabalansētai, IKP Latvijā sarūk. Turklāt pievienotā vērtība sarūk straujāk nekā darbaspēka izmaksas. Citiem vārdiem – darbaspēka izmaksas sarūk tādēļ, ka kaut kas netiek padarīts, netiek radīta vērtība, nevis tādēļ, ka padarīts tikpat, bet saņemts mazāk, līdz ar to – izmaksu efektivitāte netiek gūta. Runājot par citiem izmaksu un cenu konkurētspējas rādītājiem, piemēram, reālo efektīvo kursu, tā lietojumu savukārt ierobežo kvalitātes pārmaiņas, kas ietvertas izmaksās un attiecas kā uz produktivitāti, tā eksportu.

Pieņēmums par to, ka augstu tehnoloģiju preces jāeksportē tādēļ, ka tām ir augsta pievienotā vērtība, īsti tomēr nedarbojas ne Latvijā, ne arī citviet. Nacionālo kontu dati liecina, ka augstāka pievienotā vērtība (gan uz vienu nodarbināto, gan arī attiecībā pret izlaides (output) vērtību) raksturīga finanšu pakalpojumu jomā un darbībās ar nekustamo īpašumu; pēc tam parasti seko ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde; enerģētika un tad pārējās nozares. Savukārt apstrādes rūpniecībā priekšgalā vairumā gadījumu ir tabakas ražošana¹⁰ un dažādu naftas produktu pārstrāde - ražošana, kas nepieder augstu tehnoloģiju nozarēm, vai arī tās vienkārši ir preces, kam raksturīgs samērā neelastīgs patēriņš (energoresursi, atkarību izraisošas preces).

Der atcerēties arī to, ka ne viss, kas ikdienā patērējams un derīgs, noteikti ir augstu tehnoloģiju ražojums, tādējādi atteikties no pārtikas un apģērba ražošanas, patērēšanas un eksportēšanas nav īsti pamata. Jautājums ir vienīgi par to, kā to darīt t.s. ilgtspējīgā veidā – neiznīcinot resursus un sabalansējot to lietojumu tautsaimniecībā. Par resursu izvietojuma un zema uzkrātā kapitāla līmeņa problēmu Latvijas tautsaimniecībā liecina zema produktivitāte, relatīvi augsts energoresursu patēriņš uz vienu produktivitātes vienību, kā arī sistemātiski zema jaudu noslodze.¹¹ Jaudas ir turpinātas „būvēt”, bet nav augstā apjomā izmantotas – vai nu tādēļ, ka nav pieprasījuma, vai nu ir problēmas ar resursiem. Taču jaudu uzturēšana prasa izmaksas.

Priekšstats un tā ietekme uz resursu izvietojumu tautsaimniecībā

Tā sauktās agresīvās konkurētspējas uztveres un tai atbilstošas ikdienas rīkošanās risks slēpjas iespējamā neadekvātā resursu izvietojumā (ieguves, izlietojuma un ar to saražotās vērtības attiecības). Starp citu, vārda "konkurēt" latīņu izcelsme tieši nenorāda ne uz sacensību, ne apsteigšanu, ne uzvarēšanu, bet tiešā veidā būtu tulkojama kā "skriet kopā" – tātad būt līdzvērtīgam, salīdzināmam, savstarpēji papildinošam (tiesa, atbilstošā lietvārda "konkurence" izcelsme jau ir ar krietnu agresivitātes pieskaņu). Savukārt konkurētspēja kā tautsaimniecības spēja pielāgoties mainīgai globālajai tautsaimniecībai, sava vidējā un ilgtermiņa izaugsmes potenciāla novērtēšana raksturo ilgtspējas pieeju. Jo kas tad ir "balva"? Tas pašmērķis, kura dēļ konkurē? Vai augošs eksports, ja tas pelna mazāk nekā iekšzemei saražotais? Krītošas izmaksas, ja tās sakņojas zemā patēriņā? Vai arī pats patēriņš – kādas preces un pakalpojumi vispār ir pieejami, vai to lietojums ir savietojams ar to, kas pasaulē notiek (elektronika, sakari, transports, vides un pārtikas kvalitāte utt.), kādi ir sadzīves apstākļi, un galu galā – cik resursu tas prasa, un kur tos dabūt rīt?

"No ilgtspējīgas tautsaimniecības attīstības un dzīves līmeņa kāpuma viedokļa daļēji ir vērts uztvert valsts kopējo tautsaimniecību kā ģimeni, kur zīdainis vai pensionētā vecāmāte netiek izdzīti no mājas, ja šodien nav guvuši peļņu."

No ilgtspējīgas tautsaimniecības attīstības un dzīves līmeņa kāpuma viedokļa daļēji ir vērts uztvert valsts kopējo tautsaimniecību kā uzņēmumu – tiktāl, cik tas nozīmē apdomīgu saimniekošanu, savas rīcības tālāku redzējumu, un daļēji kā ģimeni, kur zīdainis vai pensionētā vecāmāte netiek izdzīti no mājas, ja šodien nav guvuši peļņu… Kādēļ par to ir jārunā? Tādēļ, ka tas ir saistīts ar rīcības koordinēšanu, darbību savstarpējo saskaņotību un mērķtiecīgumu. Pasaules prakse liecina par efektīvu resursu izmantošanu t.s. klasteru iekšienē – tā ir savstarpēji saistītu uzņēmumu ģeogrāfiska koncentrācija. Tie prasa t.s. kritiskās masas sasniegšanu neatkarīgi no tautsaimniecības lieluma un eksportēšanas fakta, taču nevar tikt ļoti veiksmīgi veidoti mākslīgi. Valsts var radīt priekšnoteikumus to veidošanai, taču ne caur subsīdijām un finansējuma piesolīšanu. Tāpat arī privātā iniciatīva var būt aktīva vai nogaidoša. Kā priekšnoteikums varētu kalpot mērķtiecīgs, koordinēts infrastruktūras attīstības atbalsts, saprotama ilgtermiņa nodokļu u.c. uzņēmējdarbības vidi ietekmējoša politika, biznesa un zinātnes sektora tuvināšanās, kas izpaužas nevis ziedojumos, prēmijās un sponsorēšanā reklāmas nolūkos, bet savstarpēji ieinteresētā sadarbībā.

_______________________________