FOTO: Ieva Leiniša, LETA.
Transporta enerģijas likums, kas stājas spēkā 2026. gada 1. janvārī, ievieš jaunas transporta enerģijas kvalitātes prasības, paredz attīstīt alternatīvo degvielu ražošanu un infrastruktūru, kā arī nosaka siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanas mērķi – 16% no 2030. gada.
Likumā iekļautas septiņu dažādu Eiropas Parlamenta un padomes direktīvu prasības.
Transporta enerģijas likums aizstās šobrīd spēkā esošo Biodegvielas likumu.
Transporta enerģijas likums paredz būtisku soli Latvijas enerģētiskās neatkarības stiprināšanā un vietējās zaļās degvielas ražošanā, tādējādi mazinot atkarību no importētās fosilās degvielas, paziņojumā medijiem uzsvērusi likumprojekta izstrādātāja – Klimata un enerģētikas ministrija (KEM).
Latvijā jau šobrīd ir visai augsts atjaunīgās enerģijas īpatsvars elektroenerģijas un siltumenerģijas sektoros, taču transporta sektorā fosilās degvielas Latvija importē, ik gadu par to samaksājot ap vienu miljardu eiro. Tā kā fosilās degvielas Latvijā ražot nav konkurētspējīgi, jo trūkst atbilstošu izejmateriālu – naftas produktu –, mūsu valstij ir potenciāls gan ražot, gan eksportēt zaļās degvielas, uzskata KEM.
Transporta enerģijas likums nosaka transporta enerģijas aprites, infrastruktūras attīstības, transporta enerģijas kvalitātes un tās atbilstības novērtēšanas prasības, kā arī šo prasību uzraudzības kārtību.
Likuma mērķis ir:
Likuma 4. un 5. pants nosaka transporta enerģijas kvalitātes prasības un tās atbilstības novērtēšanas kārtību. Savukārt 6. pants paredz, ka tirgus uzraudzības funkcijas veic Valsts vides dienests.
Paredzēts, ka Ministru kabinets (MK) līdz 2026. gada 31. decembrim izdos noteikumus, kas paredzēs transporta enerģijas kvalitātes rādītājus un tās ražošanas, pārstrādes, pārvietošanas, realizēšanas un atbilstības nodrošināšanas prasības, kā arī tirgus uzraudzības nosacījumus.
Likuma 8. pants paredz alternatīvās degvielas infrastruktūras izveidi.
Līdz 2030. gada 31. decembrim uz Eiropas transporta tīkla galvenajiem autoceļiem un to tuvumā jāizbūvē jauni lieljaudas elektroenerģijas uzlādes punkti, kā arī uzpildes vietas atjaunīgajām un nebioloģiskas izcelsmes degvielām, īpaši kravas transportlīdzekļu vajadzībām.
Turklāt, būvējot jaunu vai pārbūvējot degvielas uzpildes staciju, komersantiem būs pienākums nodrošināt vismaz vienu elektrouzlādes vai alternatīvās degvielas uzpildes punktu.
Ministru kabinets līdz 2026. gada 31. decembrim izdos noteikumus ar prasībām attiecībā uz publiski pieejamajiem uzlādes punktiem.
Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas izpilddirektore Ieva Ligere norāda, ka viena uzlādes punkta vidējās izmaksas ir ap 100 000 eiro. “Lai komersanti spētu šīs prasības īstenot, ir būtiski nodrošināt valsts atbalsta mehānismus. Pretējā gadījumā izmaksas neizbēgami nonāks degvielas cenā,” saka I. Ligere.
Transporta enerģijas likuma 9. pants ievieš nosacījumus valstspilsētu (Daugavpils, Jelgavas, Jēkabpils, Jūrmalas, Liepājas, Ogres, Rēzeknes, Rīgas, Valmieras un Ventspils) pašvaldību teritorijās izmantotajiem transportlīdzekļiem.
Atbilstoši pārejas noteikumiem līdz 2030. gada 1. janvārim valstspilsētu pašvaldību teritorijās jānodrošina, ka vismaz 30% no sabiedriskā transporta tiek izmantota atjaunīgā enerģija. Līdzšinējos transportlīdzekļus varēs turpināt lietot, pielāgojot tos tīrākas enerģijas izmantošanai, piemēram, pārejot uz biodegvielu, biometānu vai elektroenerģiju, norāda KEM.
Šie kritēriji netiek piemēroti attiecībā uz transporta enerģiju transportlīdzekļos, kurus izmanto operatīvo darbību veikšanai un meklēšanas, glābšanas un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas procesā.
Rīgā atjaunojamie resursi veido 29,9%
Rīgas pašvaldības Ārējās komunikācijas nodaļas projektu koordinators Mārtiņš Vilemsons norāda, ka jau patlaban “Rīgas satiksmes” sabiedriskajā transportā izmantoto atjaunojamo energoresursu (elektrības, ūdeņraža) īpatsvars ir 29,9%. “Tas apliecina, ka līdz 2030. gadam tiks sasniegts noteiktais 30% mērķis. Protams, jo vairāk tiek izmantoti dabai draudzīgi energoresursi, jo mazāki ir izmeši un tīrāks gaiss pilsētvidē,” uzsver M. Vilemsons. Jaunākā informācija 2025. gada decembrī liecina, ka sabiedriskā transporta pakalpojumus Rīgā nodrošina 725 transportlīdzekļi (tramvaji, trolejbusi, autobusi), no kuriem 371 transportlīdzeklis ir bezizmešu, veidojot 51,17% īpatsvaru. Savukārt saimnieciskā transporta jomā kopā tiek izmantots 271 transportlīdzeklis, no kuriem 23 ir ar operatīvā transportīdzekļa statusu (uz tiem likuma ierobežojumi netiek attiecināti) un 44 ir bezizmešu transportlīdzekļi. Tādējādi no attiecinātajiem transportlīdzekļiem bezizmešu transportlīdzekļu īpatsvars veido 17,74%. Savukārt, izvērtējot enerģijas patēriņa datus 2025. gada 3. ceturkšņa griezumā, secināms, ka sabiedriskajā transportā enerģijas patēriņu veido:
Saimnieciskā transporta enerģijas patēriņu veido:
Saimnieciskā transporta enerģijas patēriņa aprēķinā nav atsevišķi izdalīts operatīvā transporta patēriņš, līdz ar to šī attiecība var minimāli svārstīties. |
Transporta sektors Latvijā veido 37% no kopējām emisijām tautsaimniecībā, kas ir būtiski vairāk nekā Eiropas Savienībā vidēji – apmēram 14%.
Latvijā ap 98% transportlīdzekļu darbojas ar fosilo degvielu, un to vecums ir apmēram 15 gadi.
Transporta enerģijas likuma 11. pants nosaka pienākumu samazināt SEG emisiju intensitāti. Sākot no 2030. gada, transporta sektora emisijas būs jāsamazina vismaz par 16%.
“Šī prasība radīs papildu ilgtermiņa ietekmi uz cenām,” uzskata I. Ligere. “2030. gadā, salīdzinot ar 2025. gada cenu līmeni, degvielas cena varētu sadārdzināties līdz nepilniem 19 eiro centiem par litru.”
Likuma 22. pants paredz: ja degvielas piegādātājs nav izpildījis SEG emisiju intensitātes samazināšanas pienākumu, tad tam jāveic iemaksa 90 eiro apmērā par katru nesamazināto SEG emisiju tonnu.
Savukārt likuma 13. pants paredz pienākumu modernizēt transporta enerģiju – degvielas piegādātājiem būs jāpalielina atjaunīgās enerģijas īpatsvars savā enerģijas portfelī.
Degvielas piegādātājam vajadzēs nodrošināt, ka tā patēriņam transporta sektorā realizētais moderno biodegvielu, modernās biomasas degvielas un nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgo degvielu īpatsvars kopējā realizētā transporta enerģijas apjomā līdz 2029. gada 31. decembrim ik gadu nav mazāks par vienu enerģijas procentu un turpmāk katru gadu ir vismaz 5,5 enerģijas procenti, no kuriem vismaz vienu procentpunktu veido nebioloģiskas izcelsmes atjaunīgo degvielu apjoms.
Katrs komersants varēs pats izvēlēties, kā efektīvāk sasniegt noteikto mērķi.
Piemēram, degvielas uzpildes stacijās varēs ierīkot biometāna vai elektroenerģijas uzlādes punktus, kā arī piedāvāt degvielu ar lielāku biodegvielas piejaukumu vai pilnībā atjaunīgu biodegvielu.
“Transporta enerģijas modernizēšanas pienākums līdz 2030. gadam 1% apmērā pats par sevi degvielas cenu būtiski neietekmēs. Pēc nozares aplēsēm, sadārdzinājums varētu būt nepilns viens eirocents par litru,” norāda I. Ligere. “Savukārt obligātā biodegvielas piejaukuma prasība ziemā, ņemot vērā ziemai piemērotu biodegvielu augstākas izmaksas, var palielināt degvielas cenu līdz desmit centiem par litru.”
Ja degvielas piegādātājs nebūs izpildījis noteikto transporta enerģijas modernizēšanas pienākumu, tad atbilstoši likuma 23. pantā noteiktajam tam būs jāveic iemaksa 70 eiro apmērā par katru nenodrošināto enerģijas vienību, kas izteikta gigadžoulos.
Transporta enerģijas likuma mērķis ir līdz 2030. gadam nodrošināt degvielu portfeļa dažādošanu, un tādējādi varētu tikt veicināta biodegvielas, biometāna, ūdeņraža un elektroenerģijas izmantošana un radīti priekšnoteikumi šo degvielu ražošanai Latvijā, uzskata KEM.
Ar ministriju vienisprātis ir Latvijas Biodegvielu un bioenerģijas asociācijas valdes loceklis Renārs Pūce, kas uzskata, ka “Transporta enerģijas likums veicinās alternatīvo degvielu izmantošanu un radīs jaunas iespējas vietējiem ražotājiem. Lai gan likums tieši nenosaka prasību ražot degvielu Latvijā, skaidri tirgus signāli un pieaugošs pieprasījums var stimulēt vietējo ražošanu”.
Ar vietējo alternatīvo degvielu saprotama gan biodegviela, gan biometāns. Šiem produktiem likums paver papildu tirgus iespējas, turklāt tos iespējams ražot no vietējām izejvielām.
Biodegviela Latvijā galvenokārt tiek ražota no rapša, kā arī nelielā apjomā no atkritumvielām. Savukārt biometāna ražošanā joprojām pastāv neizmantots potenciāls – to varētu sākt ražot arī biogāzes ražotāji, uzskata R. Pūce.
Sagaidāms, ka alternatīvo degvielu ražošanas apjoms pieaugs, tomēr pilnībā bez importa iztikt nevarēs.
Runājot par degvielas cenām, R. Pūce uzsver, ka faktiskā cena ir atkarīga ne tikai no likuma prasībām, bet arī no naftas tirgus situācijas, valūtas kursiem un akcīzes un citiem nodokļiem. Tādēļ straujš cenu kāpums tieši Transporta enerģijas likuma dēļ, viņaprāt, tuvākajos gados patērētājiem nav gaidāms.
#Spēkāno2026
Par jaunajām tiesību normām, kas stājas spēkā 2026. gada 1. janvārī, un to skaidrojumi.
Meklē tēmturi #spēkāno2026 arī sociālajos medijos: “Facebook”, “Twitter” un “Instagram”.
