Darba  likuma  74.panta pirmajā daļa ietvertās normas ir spēkā no 2002.gada 1.jūnija. Likuma 74.panta pirmās daļas 8.punkts paredz, ka darba devējam ir  pienākums  izmaksāt  šā  panta  trešajā  daļā  noteikto  atlīdzību,  ja darbinieks  neveic  darbu  attaisnojošu  iemeslu  dēļ,  īpaši gadījumā, kad darbinieks  neveic  darbu  svētku  dienā, kas iekrīt darbiniekam noteiktajā darba dienā. Saskaņā ar Darba likuma 74.panta trešo daļu, ja darbiniekam ir noteikta  laika  alga,  tad  viņam  izmaksā noteikto darba samaksu, bet, ja darbiniekam  ir  noteikta  akorda  alga,  tad  viņam  tiek izmaksāta vidējā izpeļņa.

 Ievērojot   minētajās   tiesību   normās   paredzēto,  uzskatāms,  ka likumdevējs  ir skaidri norādījis, ka darbiniekam, kurš neveic darbu svētku dienā,  izmaksājama  likuma  74.panta  trešajā  daļā  paredzētā atlīdzība - noteiktā  darba samaksa vai vidējā izpeļņa, atkarībā no tā, vai darbiniekam darba līgumā  ir paredzēta laika alga vai akorda alga.

Minētais nozīmē, ka svētku diena, kurā darbinieks neveic darbu, ir uzskatāma par apmaksājamu dienu –  atbilstoši likumā ietvertajam  regulējumam  darba devējam  ir pienākums  izmaksāt darbiniekam darba samaksu arī tad, ja darbinieks neveic nolīgto  darbu. Tas ir, piemēram, ja darbiniekam ir noteikta piecu  dienu darba nedēļa no pirmdienas līdz piektdienai, bet svētku  diena iekrīt piektdienā un darbinieks neveic darbu šajā dienā, tad darba devējam ir jāizmaksā atlīdzība par šo dienu. Savukārt, ja svētku diena šādā  gadījumā  iekrīt sestdienā vai svētdienā, tad šāda atlīdzība nav jāizmaksā.

Turklāt, lai gan konkrētās Darba likuma normas tiešā veidā neregulē, uz kādiem darba samaksas veidiem – mēneša darba algas vai stundas, dienas algas – minētā  atlīdzības  izmaksa  attiecināma,  Labklājības  ministrijas ieskatā Darba  likuma 74.panta  pirmās  daļas  8.punktā  paredzētais  ir piemērojams   uz   visiem   darba  samaksas  veidiem. 

Vienlaikus  vēlamies paskaidrot,  ka  mēneša  darba  alga  ir  noteikts maksājums par darbinieka paveikto darbu mēneša ietvaros, kas turklāt nav atkarīga no mēneša ietvaros esošo  darba  stundu  skaita. Tādējādi,  piemērojot  Darba likuma 74.panta pirmās  daļas 8.punktu un šā panta trešo daļu, secināms, ja noteikta mēneša ietvaros  darbiniekam  viņa parastajā darba dienā iekrīt kāda svētku diena, kurā viņš neveic darbu, mēnešalgas gadījumā viņam tiek izmaksāta noteiktā darba  samaksa, jo šīs darba samaksas gadījumā darbiniekam noteiktā darba alga nemainās  atkarībā  no darba  dienu  un svētku  dienu, kas iekrīt darbdienā,  skaita. Savukārt,  ja darbiniekam  ir noteikta stundas tarifa likme un viņš darbu neveic svētku dienā, kura iekrīt viņa parastajā darba dienā, viņam  izmaksājama  Darba  likuma  74.panta  trešajā daļā paredzētā atlīdzība.

Ja darba devējs ir aizskāris darbinieka tiesības, tad darbinieks savu aizskarto  tiesību  aizsardzībai var vērsties tiesā. Vienlaikus darbiniekam ir  jāņem  vērā,  ka  saskaņā  ar Darba likuma 31.pantu visi prasījumi, kas izriet  no darba tiesiskajām attiecībām, noilgst divu gadu laikā, ja likumā nav noteikts īsāks noilguma termiņš.