Darbinieka tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu konstitucionālā līmenī ir nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmes 107.pantā, atzīstot tās par cilvēka pamattiesībām.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK  par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7.panta pirmās daļas nosacījumi par katra darba ņēmēja tiesībām uz ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu apmaksāto atvaļinājumu jāuzskata par īpaši svarīgu Eiropas Savienības sociālo tiesību principu, no kura atkāpes, ievērojot darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības principus, pieļaujamas, ņemot vērā šīs Direktīvas 5.nodaļā paredzētos ierobežojumus.

Darba likuma 150.panta pirmā daļa nosaka, ka darbiniekam katru gadu jāpiešķir ikgadējais apmaksātais atvaļinājums. Saskaņā ar Darba likuma 149.panta pirmo daļu ikvienam darbiniekam ir tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas nedrīkst būt īsāks par četrām kalendāra nedēļām.

Darba devējam ir pienākums nodrošināt darbiniekam iespēju izmantot paredzētās tiesības uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, par atvaļinājuma laiku izmaksājot darbiniekam normatīvajos aktos paredzēto atvaļinājuma naudu.

 Tikai izņēmuma gadījumos ar darbinieka rakstveida piekrišanu pieļaujams pārcelt atvaļinājuma daļu uz nākamo gadu. Šādā gadījumā atvaļinājuma daļa kārtējā gadā nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendāra nedēļām.

 Par darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu darba devējs var tikt saukts pie administratīvās atbildības. Soda apmērs ir noteikts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 41.panta pirmajā daļā, proti, par šāda pārkāpuma izdarīšanu izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu darba devējam – fiziskajai personai vai amatpersonai no 35 līdz 350 eiro, juridiskajai personai – no 70 līdz 1100 eiro.