Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tiesības klusēt policijas pratināšanā un privilēģija neliecināt pret sevi ir vispāratzīts starptautisks standarts, kas ir taisnīga tiesas procesa pamatā, neraugoties uz to, ka šīs tiesības Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā nav īpaši minētas. Konkrētāk šīs tiesības minētas Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kura 14.panta trešās daļas g punktā noteikts, ka personu nedrīkst piespiest dot liecības pret sevi vai atzīt sevi par vainīgu. Šīs tiesības sīkāk noteiktas arī atsevišķos likumos. 

Parasti gan šo tiesību izmanto tieši kriminālprocesa ietvaros, taču tiesību normas ārpus kriminālprocesa dažkārt uzliek personai pienākumu sniegt noteiktu informāciju. Piemēram, valsts amatpersonai periodiski ir pienākums aizpildīt valsts amatpersonas deklarāciju par mantisko stāvokli, darījumiem. Kas ved svešas lietas vai atsavina svešu mantu, tam par savu pārvaldību jādod norēķins (CL 2343.p.), izgatavojot sīku sarakstu par visiem ieņēmumiem un izdevumiem, pieliekot pierādījumus (CL 2344.p.).

Parādniekam pēc uzaicinājuma jāsniedz tiesu izpildītājam paskaidrojumi par mantisko stāvokli un darbavietu (CPL 552.p. 1.d.). Izpildot šo pienākumu, personai var nākties atklāt ziņas, ko var izmantot pret viņu kriminālprocesā.

 Civilprocesā (10.p.) ir noteikts, ka puses realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā un šī sacīkste notiek, pusēm dodot paskaidrojumus, iesniedzot pierādījumus, tiesai adresētus pieteikumus, piedaloties liecinieku un ekspertu nopratināšanā, citu pierādījumu pārbaudē un novērtēšanā, piedaloties tiesu debatēs un veicot citas procesuālās darbības šajā likumā noteiktajā kārtībā.