Slēdzot darba līgumu, pusēm ir jāvienojas par nolīgto dienas vai nedēļas darba laiku. Darba tiesisko attiecību laikā darba devējam ir pienākums precīzi uzskaitīt katra darbinieka nostrādātās stundas kopumā, kā arī atsevišķi virsstundas, darbu nakts laikā, nedēļas atpūtas laikā un svētku dienās nostrādātās stundas.

Ja darba rakstura dēļ nav iespējams ievērot normālo dienas vai nedēļas darba laika ilgumu, vai nepieciešams nodrošināt nepārtrauktu darba gaitu, puses var vienoties par īpašu darba laika organizācijas formu, piemēram, summēto darba laiku (Darba likuma 140.pants) vai maiņu darbu (DL 139.pants).

Darba likums nosaka, ka summētā darba laika darbinieku un maiņa darba darbinieku darba laiku nosaka atbilstoši grafikiem, ar kuriem darbinieki tiek iepazīstināti. Ar maiņu grafiku darba devējs iepazīstina darbinieku vienu mēnesi pirms tā stāšanās spēkā, ar summētā darba laika grafiku - savlaicīgi.

Tātad, ja darba devējs ievēro maiņu darba gadījumā Darba likuma 139.panta, bet summētā darba gadījumā – Darba likuma 140.panta prasības, nerodas problēmas ar atvaļinājuma naudas aprēķinu un apmaksu, proti, par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laiku izmaksājamās samaksas summu aprēķina, dienas vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu skaitu atvaļinājuma laikā. Summētā darba laika darbinieku un maiņu darba laika darbinieku darba dienas tiek noteiktas, pamatojoties uz darba devēja sastādītajiem darba grafikiem.

Nobeigumā vēršam uzmanību, ka Darba likums neparedz īpašu atvaļinājuma naudas aprēķināšanas kārtību gadījumiem, kad darba devējs neievēro Darba likuma prasības attiecībā uz darba laika uzskaiti.