SIA “Citypark” stāvlaukumā tika novietota automašīna. Īpašnieks aizmirsa reģistrēt automašīnu, līdz ar to tika izrakstīta soda kvīts, kas tika apmaksāta, bet maksājuma uzdevumā nenorādīja soda kvīts numuru. Aptuveni pēc pusotra mēneša tika atsūtīta vēstule no piedziņas firmas “Paus Konsults” par parāda un procentu piedziņu. Parāds tika samaksāts laikus, bet piedziņas firma pastāv uz to, ka aprēķinātie procenti jāmaksā. To, ka tā ir cilvēciska kļūda, neviens no iepriekš minētajiem neatzīst, lai gan abām firmām tika nosūtīts bankas maksājuma uzdevums. Kuram ir taisnība šajā gadījumā – firmām vai automašīnas īpašniekam?
Ņemot vērā aprakstīto situāciju, noprotams, ka sods ir samaksāts soda kvītī norādītajā termiņā. Tādā gadījumā kreditoram pirmšķietami nav pamata prasīt jebkādu maksājumu veikšanu, jo parāds faktiski nemaz nepastāv, nav iestājies nokavējums, kas radītu negatīvas sekas. Protams, ja lietas izskatīšana nonāks tiesā, individuālos apstākļus vērtēs tiesa un sniegs savu juridisko novērtējumu.
Pat ja maksājuma uzdevumā nav norādīts kvīts numurs, kreditoram, konstatējot parāda faktisku savlaicīgu samaksu, būtu jāatsakās no sava izvirzītā prasījuma maksāt jebkādus citus maksājumus. Kvīts numura nenorādīšana maksājuma uzdevumā nenozīmē, ka maksājums nav veikts. Turklāt kreditors saņemtos “neidentificētos” naudas līdzekļus, visticamāk, nav atmaksājis.
Civillikuma 1. pantā ir nostiprināts labas ticības princips, kas nozīmē, ka tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības. Labas ticības principa primārais mērķis ir novērst personai formāli piemītošas subjektīvas tiesības īstenošanu, ja otras personas intereses stādāmas augstāk. Citiem vārdiem sakot, ja parāds ir samaksāts laikus, parādnieka interese nemaksāt neko ir stādāma augstāk par kreditora interesi saņemt vēl kaut ko tikai tādēļ, ka parādnieks ir pieļāvis nebūtiskas neprecizitātes. Pat ja kreditors celtu prasību tiesā, tiesai tā būtu jānoraida, pamatojoties gan uz Civillikuma 1. pantu, gan to, ka saistība ir izpildīta. Šādā gadījumā nav nozīmes vērtēt kādus citus iespējamos juridiskos apstākļus.
Vienlaikus jānorāda, ka gadījumā, ja minētajā situācijā kreditors, pamatojoties uz Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma 6. pantu un Ministru kabineta 2013. gada 29. janvāra noteikumu Nr. 61 “Noteikumi par parāda atgūšanas izdevumu pieļaujamo apmēru un izdevumiem, kuri nav atlīdzināmi” 2. punktu, izlemtu pieprasīt parāda atgūšanas izdevumus, arī šādā gadījumā būtiska nozīme ir tam, ka parāds ir samaksāts termiņā. Parādnieks, kurš konkrētajās attiecībās ir arī patērētājs, nevar nest civiltiesisku atbildību tikai tādēļ, ka pakalpojuma sniedzējs nav pietiekami izstrādājis savas sistēmas, lai identificētu saņemtos maksājumus un tos sasaistītu ar attiecīgo transportlīdzekli. Kvīts numura nenorādīšana maksājuma mērķī nedod tiesības kreditoram radīt situāciju, kurā faktiski tiek pieprasīta jau izpildītas saistības atkārtota izpilde. Turklāt, ja pakalpojuma sniedzējam ir konstatētas šādas būtiskas problēmas identificēt saņemtos maksājumus, pirms uzsākt parāda piedziņu, par samērīgu varētu uzskatīt pakalpojuma sniedzēja vēršanos pie patērētāja ar lūgumu sniegt ziņas par samaksas veikšanu.
Vairāk par konkrēto tēmu varat uzzināt LV portālā >>
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 250 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
