Darba likuma 76. pantā noteikts, ka darba devējam ir pienākums atlīdzināt tos darbinieka izdevumus, kuri atbilstoši darba līguma noteikumiem vajadzīgi darba veikšanai vai arī ir radušies ar darba devēja piekrišanu. Pēc darbinieka pieprasījuma darba devējam ir pienākums izmaksāt paredzamajiem izdevumiem atbilstošu avansu. 

Ņemot vērā minēto, praksē ir iespējamas situācijas, ka darbiniekam saistībā ar darba veikšanu rodas izdevumi. Šādā gadījumā likumā nostiprināts, ka darba devējam šādi darbiniekam radušies izdevumi ir jāatlīdzina jeb jāatmaksā, kad darbinieks iesniedz attiecīgos izdevumus apliecinošos dokumentus. Proti, lai noteiktu precīzus darbinieka izdevumus, darbiniekam ir pienākums iesniegt darba devējam attiecīgus izdevumus apliecinošus dokumentus (čekus, kvītis, maksājuma uzdevumus u. tml.). 

Lai darbiniekam sākotnēji no paša līdzekļiem nebūtu jāsedz izdevumi, kurus darba devējam vēlāk būs pienākums atlīdzināt, darbinieks nav ierobežots darba devējam prasīt avansu izdevumu segšanai. Ja avansa apmērs pārsniedz faktiskos darbinieka izdevumus, tad darbiniekam ir pienākums darba devēja noteiktajā termiņā pārmaksāto summu atmaksāt darba devējam. Ja darbinieks pārmaksāto summu darba devēja noteiktajā termiņā neatmaksā, tad darba devējs saskaņā ar Darba likuma 78. panta pirmās daļas 2. punktu ir tiesīgs summu, kas pārsniedz darbinieka izdevumus, ieturēt no nākamās darbiniekam izmaksājamās darba samaksas.