Atteikums uzsākt kriminālprocesu, ja persona par to pašu nodarījumu jau ir sodīta administratīvā kārtībā, pamatojas uz vienu no krimināltiesību pamatprincipiem – dubultās sodīšanas nepieļaujamības jeb ne bis in idem principu. Tas nostiprināts gan Krimināllikumā (KL), gan Kriminālprocesa likumā (KPL). 

Proti, KL 1. panta piektā daļa paredz, ka nevienu nedrīkst no jauna tiesāt vai sodīt par nodarījumu, par kuru viņš jau ticis sodīts ar likumā noteiktajā kārtībā pieņemtu un spēkā stājušos nolēmumu krimināllietā vai administratīvā pārkāpuma lietā. Savukārt KPL 25. panta pirmā daļa noteic, ka nevienu nedrīkst no jauna tiesāt vai sodīt par nodarījumu, par kuru viņš jau Latvijā vai ārvalstī ir ticis attaisnots vai sodīts ar likumā noteiktajā kārtībā pieņemtu un spēkā stājušos nolēmumu krimināllietā vai administratīvā pārkāpuma lietā. 

Tas nozīmē, ka spēkā stājies un izpildīts lēmums par administratīvā soda piemērošanu rada tiesisku šķērsli personas atkārtotai saukšanai pie atbildības par to pašu faktisko nodarījumu, pat ja tas varētu tikt kvalificēts kā noziedzīgs nodarījums. 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2009. gada 10. februāra spriedumā lietā Sergey Zolotukhin pret Krieviju secināja, ka tiesas judikatūrā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Septītā protokola 4. panta piemērošanā vērojamas atšķirīgas pieejas jautājumā, vai nodarījums, par kuru personai tiek piemērots sods, ir viens un tas pats. Lai izbeigtu tiesisko nenoteiktību, tiesa nolēma sniegt harmonizētu “tā paša nodarījuma” jēdziena jeb idem elementa interpretāciju ne bis in idem principā. Tiesa (skat. minētā sprieduma 82. punktu) noteica, ka Septītā protokola 4. pants jāsaprot tā, ka tas aizliedz apsūdzēt vai tiesāt par otru “nodarījumu” tiktāl, ciktāl tas izriet no identiskiem faktiem vai faktiem, kas būtībā ir tie paši. 

Pastāv situācijas, kad kriminālprocess var tikt uzsākts, neskatoties uz iepriekš piemērotu administratīvo sodu. Tas ir iespējams, ja administratīvais pārkāpums un noziedzīgais nodarījums neizriet no pilnībā identiskiem faktiem, respektīvi, ja noziedzīgā nodarījuma sastāvs ietver papildu elementus vai sekas, kas netika aptvertas ar administratīvo sodu. Piemēram, ja persona ir administratīvi sodīta par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu, bet šī pārkāpuma rezultātā ir izraisīts ceļu satiksmes negadījums ar cietušajam nodarītiem smagiem miesas bojājumiem (KL 260. pants), kriminālprocess ir iespējams. Tādā gadījumā administratīvais pārkāpums (ātruma pārsniegšana) ir tikai viena no noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmēm. Tomēr, lai ievērotu ne bis in idem principu, KPL 25. panta piektā daļa paredz, ka, nosakot sodu krimināllietā, jāņem vērā jau piemērotais administratīvais sods. 

Atbilstoši KPL 25. panta trešajai daļai atkārtota tiesāšana vai sodīšana nav pieļaujama gadījumos, kad administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtais nolēmums zaudē spēku kriminālprocesā, ja pastāv šādi apstākļi: 

• ar spēkā stājušos nolēmumu atzītas cietušā vai liecinieka apzināti nepatiesas liecības, apzināti nepatiess eksperta atzinums, tulkojums, tiesas darbību protokolu vai lēmumu viltojums, kā arī citu pierādījumu viltojums, kas bijuši pamatā nelikumīga nolēmuma pieņemšanai; 
• ar spēkā stājušos nolēmumu atzīta amatpersonas prettiesiska rīcība, kas bijusi pamatā nelikumīga nolēmuma pieņemšanai; 
• konstatēts apstāklis, par kuru, pieņemot nolēmumu, nolēmuma pieņēmējam nebija zināms un kurš pats par sevi vai kopā ar agrāk konstatētajiem apstākļiem liecina, ka persona izdarījusi smagāku nodarījumu, nekā ir tas, par kuru tā sodīta administratīvi. 

Turpretī minētā panta ceturtā daļa noteic, ka gadījumā, ja, pieņemot lēmumu par personas saukšanu pie kriminālatbildības, konstatēti šā panta trešajā daļā minētie apstākļi un administratīvā pārkāpuma lietā pieņemtais nolēmums nav atcelts, tas zaudē spēku. 

Administratīvās atbildības likuma (AAL) 5. panta trešā daļa paredz, ka administratīvā atbildība piemērojama tikai tad, ja par pārkāpumu nav paredzēta kriminālatbildība. AAL 119. panta pirmās daļas 9. punkts noteic, ka administratīvā pārkāpuma procesu nedrīkst uzsākt vai tas jāizbeidz, ja jautājums izlemjams cita procesa ietvaros. AAL 120. panta otrā daļa paredz, ka gadījumā, ja lietas izskatīšanā amatpersona secina, ka pārkāpums satur noziedzīga nodarījuma pazīmes, tā materiālus nosūta prokuroram vai izmeklēšanas iestādei. 

Ja nodarījums bijis noziedzīgs, bet amatpersona nav izbeigusi administratīvā pārkāpuma procesu, tās rīcība ir prettiesiska. Interese sūdzēties par tādu rīcību, paredzams, varētu būt cietušajam. Cietušajam ir tiesības pārsūdzēt lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā un vienlaikus izteikt arī šādus apsvērumus. 

Ja persona, kurai ar nodarījumu radīts kaitējums, uzskata, ka iestāde (piemēram, Valsts policija) nepamatoti atteikusies uzsākt kriminālprocesu, lēmumu var pārsūdzēt. KPL 373. panta piektā daļa paredz, ka lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu šā likuma 369. panta otrās daļas 1., 2. un 4. punktā minētās personas 10 dienu laikā pēc paziņojuma saņemšanas var pārsūdzēt prokuroram, ja lēmumu pieņēmis izmeklētājs, vai amatā augstākam prokuroram, ja lēmumu pieņēmis prokurors. Savukārt šā panta septītā daļa noteic, ka, apmierinot sūdzību par lēmumu atteikties uzsākt kriminālprocesu, prokurors var pilnīgi vai daļēji atcelt vai grozīt pārsūdzēto lēmumu. Prokurora nolēmums, ar kuru sūdzība noraidīta vai apmierināta, nav pārsūdzams. Personai, kura iesniegusi sūdzību, tiek nosūtīta informācija par sūdzības izlemšanu.