Labdien! Mana mamma uzdāvināja man savu dzīvokli. Tas ir dāvinājums un mutiska noruna, ka māte nāks dzīvot pie manis un līdz viņas mūža beigām es par viņu rūpēšos. Ne māsa, ne brālis gadiem par māti nav likušies ne zinis, bet viņi uzzināja par dāvinājumu. Viņi grib savu daļu, jo tā nosaka likums, lai gan māte ir kategoriski pret to. Dāvinājuma līgumā nav minēta mutiskā vienošanās. Kā rīkoties, ja māte nevēlas, ka šī manta tiek dalīta, viņa vēlas, lai tā ir tikai man, jo ne brālis, ne māsa ne reizi nav mātei palīdzējuši, ir atteikušies no mātes kā tādas, bet nu saprot, ka dzīvoklis tiks pārdots, un grib saņemt savu daļu. Kā šādā situācijā rīkoties, ievērojot mātes gribu? Paldies.
Persona savas dzīves laikā var brīvi pēc saviem ieskatiem rīkoties ar savu īpašumu, tajā skaitā to pārdot, dāvināt. Taču, atklājoties mantojumam, bērni ir uzskatāmi par neatņemamās daļas tiesīgajiem, kurus no mantojuma var atstumt vienīgi likumā noteiktos gadījumos, proti, Civillikuma 428. pants noteic, ka vecāks no mantojumu ar atstumt bērnu (atstājot šādas gribas rīkojumu), ja bērns:
Ja nav pamatotu iemeslu pārējo bērnu atstumšanai no mantojuma un māte pārējiem bērniem mantojumā nebūs atstājusi citu mantu (vai bez atlīdzības devusi citu mantu piecu gadu laikā pirms mantojuma atklāšanās, skat. Civillikuma 757. pantu), tad bērni kā neatņemamās daļas tiesīgie no apdāvinātā (ja dāvinājums veikts piecu gadu laikā no mantojuma atklāšanās) varētu izprasīt savu neatņemamo daļu.
Vienlaikus, ja, atklājoties mātes mantojumam, tā sastāvā būs cita manta (piemēram, kustamā manta, naudas līdzekļi kontos utt.), kas būs pietiekama, lai bērni saņemtu vismaz neatņemamo daļu (puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma), tad viņiem nebūtu pamata pieprasīt no jums kā apdāvinātā izmaksāt viņu neatņemamās daļas (arī gadījumā, ja dāvinājums veikts senāk nekā piecu gadu laikā pirms mantojuma atklāšanās).
To nosaka Civillikuma 1922. pants: ja pēdējo piecu gadu laikā pirms mantojuma atklāšanās dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas (422. pants un turpmākie panti), tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai izdod viņiem šīs daļas. Prasība rodas no mantojuma atklāšanās brīža un noilgst saskaņā ar 1895. pantu. Aprēķinot neatņemamo daļu, jāņem par pamatu dāvinātāja mantas stāvoklis dāvināšanas laikā. Bet, ja šī manta vēlāk pavairojusies, tad jāievēro tiklab šis pavairojums, kā arī tas, kas neatņemamās daļas tiesīgajam novēlēts rīkojumā nāves gadījumam.
Neatņemamās daļas tiesīgajiem ir tikai prasījuma tiesība uz neatņemamās daļas izdošanu naudā, proti, ja pārējiem bērniem būs likumisks pamats pieprasīt no apdāvinātā neatņemamo daļu, tad nekustamais īpašums nav obligāti jādala, bet apdāvinātais var izmaksāt arī attiecīgo daļas vērtību.
Neatņemamās daļas tiesīgie nevar izvirzīt prasību par neatņemamās daļas izdošanu, piemēram, uztura līguma gadījumā, saskaņā ar kuru apmaiņā pret nekustamo īpašumu ir pienākums dot uzturu.
Neskaidrību gadījumā ieteicams konsultēties ar kvalificētu juridiskās palīdzības sniedzēju, piemēram, zvērinātu notāru.
Uzziniet vairāk LV portālā:
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 250 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
