Uztura līgums ir aktuāls gan veciem un vientuļiem cilvēkiem, kuriem nav tuvinieku, gan tādiem, kuriem tuvinieki ir, taču tie nesniedz nepieciešamo aprūpi. Tas var būt aktuāls arī cilvēkiem, kuriem ir vairāki bērni, taču par vecākiem visvairāk rūpējas viens no bērniem, un ar viņu tad tiek slēgts uztura līgums. Uztura līgumu slēdz par nekustamo īpašumu – uztura ņēmējs šādi, ar līgumu, nodod sev piederošā īpašuma tiesības uztura devējam – cilvēkam, ar ko tiek slēgts līgums, – apmaiņā pret aprūpes pakalpojumu, skaidro zvērināta notāre Sandra Jakušenoka.
Kas jānorāda uztura līgumā?
“Gadījumos, ja uztura līgums tiek slēgts starp tuviniekiem, līgumā netiek norādīts konkrētais uzturs. Vienkārši vienojas par uztura došanas pienākumu, pretī saņemot nekustamo īpašumu, konkrēti nenorādot, kas ietilpst šajos pakalpojumos,” stāsta notāre.
Tomēr speciāliste ieteic līgumā ļoti precīzi noteikt visus sniedzamos pakalpojumus, jo īpaši, ja līgums tiek slēgts starp svešām personām, kas nav radinieki. Reizēm cilvēkiem šķietot nepamatoti līgumā norādīt, ka, piemēram, vienreiz gadā uztura ņēmējs ir jāaizved uz dzimtas kapiem vai uz teātra izrādi, vai kādā ekskursijā. Taču, nenorādot šīs lietas, var rasties pārpratumi, nerunājot jau par kādu ikdienas pienākumu nenorādīšanu līgumā.
S. Jakušenoka: “Uztura līgumā var norādīt pilnīgi visu, par ko abi līdzēji ir vienojušies, un ne tikai var norādīt, bet tas būtu arī ieteicams. Ja ir nepieciešama fiziska kopšana, tad šis cilvēks ir fiziski jāapkopj. Ja ir jāpiegādā uzturs, jādodas uz veikalu un jāpērk, kas nu kurā reizē nepieciešams. Jo detalizētāks ir uztura līgums, jo mazāk pārpratumu rodas. Uztura devējam ir skaidrs, kas jādara, savukārt uztura ņēmējs zina, ar ko viņam ir jārēķinās, ko var sagaidīt.”
Visbiežāk uztura līgumos tiek atrunāti jautājumi par:
- medicīniskajiem izdevumiem,
- komunālo pakalpojumu samaksu,
- fizisko aprūpi.
Jāņem vērā, ka uztura līgums nav pielīdzināms nekustamā īpašuma pirkšanai. Nekustamo īpašumu, kas tiek minēts līgumā, uztura devējs saņem par uztura ņēmējam sniegtajiem pakalpojumiem.
Ko nozīmē uztura vērtība?
“Uztura līgumā tiek noteikta dodamā uztura vērtība, kas ir atbilstoša līgumā ierakstītā nekustamā īpašuma vērtībai. Visi pakalpojumi, ko sniedz uztura devējs, tiek sniegti uztura vērtībā. Ja sarēķina katram pakalpojumam savas izmaksas, tad var gadīties, ka šī vērtība tiek pārsniegta. Un tad, ja vērtība tiek pārsniegta, uztura devējs var atteikt pakalpojumu. Arī par to līgumā jāvienojas,” skaidro S. Jakušenoka.
Notāre vērš uzmanību, ka līgumā vajadzētu pārrunāt arī uztura vērtības palielināšanas iespējas: “Šobrīd varbūt nepieciešami 150 eiro mēnesī (kā piemērs) pakalpojumu sniegšanai, bet pēc gada tādus pašus pakalpojumus vairs nav iespējams sniegt par šādu summu – izmaksas ir augušas. Līdz ar to būtu jāpalielina uztura vērtība. Ļoti dauzos gadījumos līgumā tiek atrunāts arī, ka, pieaugot inflācijai, tiek palielināta uztura vērtība par inflācijas procentu. Var paredzēt arī citus gadījumus – tā ir ļoti brīva līdzēju vienošanās.”
Piemērs. Ja uztura ņēmējam nepieciešami medicīnas pakalpojumi, līgumā ir jānorāda, ko tie ietver: plānotas operācijas; ikmēneša izdevumi medikamentiem; iespējams, jāiegādājas veselības apdrošināšana.
Arī attiecībā uz komunālajiem maksājumiem var būt nianses – iespējams, pats uztura ņēmējs apņemas apmaksāt tiešā patēriņa rēķinus (elektrību, ūdeni), kamēr uztura devējs apmaksā fiksētos maksājumus. Vienošanās par detaļām uztura līgumā ir būtiska.
“Var būt arī situācija, ka uztura ņēmējs ir labāk nodrošināts nekā uztura devējs – laba pensija, citi ienākumi, bet viņam ir vajadzīgs pakalpojums (fiziskā aprūpe), un to tad sniedz šis uztura devējs. Viņš neapmaksā izdevumus (medicīniskos, pārtikas iegādi), bet sniedz šo fiziskās aprūpes pakalpojumu uztura līgumā noteiktās vērtības apmērā. Tā ir nianse, ko mēs reizēm piemirstam, –uztura došana nav naudas maksāšana, tas ir pakalpojums pielīgtajā apmērā. Jo smalkāk līgumā ir aprakstīts pakalpojums, jo mazāk pārpratumu var rasties,” uzsver S. Jakušenoka.
Nekustamā īpašuma loma uztura līgumā
Uztura līgums, kā minēts, tiek slēgts par nekustamo īpašumu, taču ir nianses, kas jāņem vērā gan uztura devējam, gan uztura ņēmējam.
Runājot par mehānismiem, kā tiek pasargātas uztura ņēmēja tiesības attiecībā uz nekustamo īpašumu, zvērināta notāre stāsta: “Klasiskais variants ir tāds, ka uztura ņēmējs paliek dzīvot savā īpašumā, un tādā gadījumā zemesgrāmatā tiek ierakstīta dzīvokļa tiesība. Tas nozīmē, ka uztura ņēmēju nevar izlikt no dzīvojamās telpas, garantējot dzīvošanu īpašumā visa mūža garumā. Lai īpašuma tiesība būtu spēkā pret trešajām personām, tā ierakstāma zemesgrāmatā.
Ieskatoties zemesgrāmatā, jebkurš tad var redzēt, ka ir notikusi īpašumtiesību pāreja uz uzturlīguma pamata, nostiprināta dzīvokļa tiesība bijušajam īpašniekam un bijušā īpašnieka labā nostiprināta ķīlas tiesība. Tas nozīmē, ka šo īpašumu nevar pārdot bez uztura ņēmēja piekrišanas. Tas ir reāls apgrūtinājums, kas garantē uztura ņēmēja tiesības.”
Arī uztura līgumu var apstrīdēt – taču tikai pamatoti. Pēkšņi atradušies radinieki nevar apstrīdēt uztura līgumu, kā arī pats uztura ņēmējs nevar bez pamatojuma pārdomāt attiecībā uz nekustamo īpašumu, piemēram, lai iekļautu to mantojumā.
“Uztura līgumu nevar apstrīdēt tāpēc, ka uztura ņēmējs pēkšņi salīdzis mieru ar saviem bērniem un nolēmis, ka īpašumam tomēr vajadzētu pāriet bērniem pēc viņa nāves. Īpašums jau ir ārpus mantojuma un vairs nepieder uztura ņēmējam. Apstrīdēt uztura līgumu var tikai tad, ja ir dibināti iemesli, pierādot, ka uztura devējs nav pildījis līguma noteikumus, vai, kā jebkura līguma gadījumā, to var atcelt, abām pusēm labprātīgi vienojoties,” norāda S. Jakušenoka.
Arī trešās puses var apstrīdēt uztura līgumu tikai tādos gadījumos, ja var pierādīt, ka uztura ņēmējs, piemēram, nav bijis pieskaitāms.
“Ja, pēc citu personu ieskatiem, uztura devējs nav devis uztura ņēmējam uzturu pienācīgā apmērā, bet uztura ņēmējs ar to ir samierinājies un nav cēlis pretenzijas, tas nav pamats, lai apstrīdētu uztura līgumu. Šeit vienmēr ir svarīga divu personu vienošanās. Principā nevienai personai no malas nebūtu pamata iejaukties, ja vien nav kādi īpaši apstākļi. Savukārt, ja pats uztura ņēmējs savas dzīves laikā ir cēlis prasību par uztura līguma apstrīdēšanu, tad gan radinieki vai mantinieki var turpināt šo lietu.
Uztura ņēmēja mantinieki ar uztura līgumu nodoto īpašumu nemantos, jo tam jau ir mainījies īpašnieks – uztura devējs par tādu ir kļuvis. Arī izprasīt neatņemamo daļu no uztura līguma nevarēs. Atšķirībā no dāvinājuma vai ar testamentu novēlēta īpašuma izprasīt neatņemamo daļu no uztura līgumā iekļautā īpašuma uztura ņēmēja mantinieki nevar. Tātad – arī tas ir veids, kā var garantēt, ka īpašumu saņem tas cilvēks, kurš par uztura ņēmēju ir rūpējies,” skaidro notāre.
Kas notiek uztura devēja vai uztura ņēmēja nāves gadījumā
Ja mūžībā aiziet uztura ņēmējs, īpašums tiek atbrīvots no apgrūtinājumiem – tiek dzēstas ķīlas tiesības, savukārt uztura devējs tālāk rīkojas kā pilntiesīgs nekustamā īpašuma saimnieks. Taču kā ir tad, ja pirmais mūžībā dodas uztura devējs?
“Uztura devēja nāve uztura līgumu neatceļ. Ja uztura devējs ir mūžībā aizgājis pirms uztura ņēmēja, tad uztura devēja mantinieku pienākums ir turpināt uztura došanu, ja mantinieki pieņem mantojumu. Un, kā jebkurā mantojuma lietā, mantinieks nevar izvēlēties – vai nu saņem visu mantojumu, arī uztura došanas pienākumu, ja tāds ir, vai atsakās no mantojuma vispār, un tādā gadījumā neko nesaņem. Arī to ir vērts pārrunāt uztura devēja ģimenē, pirms tiek slēgts līgums, – vai potenciālie mantinieki būs gatavi turpināt uztura došanu,” norāda S. Jakušenoka.
Riski un problēmas
Slēdzot uztura līgumu, jāņem vērā, ka visu līgumā ierakstīt nevar un var nākties sastapties ar dažādiem ierobežojumiem.
“Svarīgi – ja uztura līgums tiek slēgts ar vecu, vientuļu pensionāru, kurš citos gadījumos varētu saņemt pašvaldības sociālo palīdzību, tad pie uztura līguma slēgšanas tāda iespēja tiek liegta. Viņš vairs nevarēs saņemt ne trūcīgās, ne maznodrošinātās personas statusu. Viss šis aprūpes smagums tiek pārlikts uz uztura devēju, un arī tas abām pusēm būtu jāņem vērā, slēdzot šādu līgumu,” par ierobežojumiem skaidro S. Jakušenoka.
Tāpat jāatceras, ka, parakstot līgumu, uztura ņēmējs zaudē savas īpašuma tiesības. Tiek nodrošināta iespēja dzīvot īpašumā līdz mūža galam, taču īpašuma tiesības pāriet uztura devējam. Ja uztura devējs nepilda savus pienākumus, uztura ņēmējam nav citu iespēju, kā vērsties tiesā, lai pieprasītu uztura līguma atcelšanu, vai arī prasīt uztura līguma izpildi, kas var būt apgrūtinošs process.
Bieži tiek pieņemts, ka līgumā norādīto var nepildīt uztura devējs, taču arī uztura ņēmējs var izvirzīt neiespējamas prasības, jo īpaši, ja tas nav atrunāts līgumā.
“Nevar izvirzīt uztura devējam tādas prasības, kuras nav reāli izpildāmas. Praksē problēmas rodas tāpēc, ka uztura ņēmēja gaidas ir saņemt ne tikai pakalpojumu un fizisko aprūpi, bet arī parunāties, lai pie viņa atnāk ciemos, atceras, pieņem uztura devēja ģimenē. Sirds siltumu ar līgumu nevar pielīgt, un tas var radīt pārpratumus.
Ja līgumu slēdz pie notāra, notārs to visu paskaidro, arī to, ko līgumā īsti ierakstīt nevar. Varam līgumā ierakstīt, ka jāpiezvana trīs reizes dienā uztura ņēmējam, bet – vai tā piezvanīšana būs formāla vai tāda saruna, ko sagaida uztura ņēmējs, to ar līgumu nenoteiksi. Te jāņem vērā ne tikai juridiskās lietas, ko līgumā var atrunāt līdz pēdējam punktam, bet arī emocionālās, ko nevar pielīgt nevienā līgumā,” uzsver zvērināta notāre S. Jakušenoka.
