Saskaņā ar Civillikuma 1934. pantu ar aizdevuma līgumu jāsaprot zināma daudzuma atvietojamu lietu nodošana īpašumā ar pienākumu atdot saņemto tādā pašā daudzumā un tādas pašas šķiras un labuma lietās.    

Aizdevuma līgums ir reāllīgums. Līguma noslēgšanas būtiska sastāvdaļa ir naudas nodošana īpašumā.  

Tātad aizdevuma līguma obligāta sastāvdaļa ir naudas vai citu atvietojamu lietu nodošana, tādēļ bez naudas vai lietu nodošanas nav pamata konstatēt aizdevuma attiecību pastāvēšanu. 

Apsolījums aizdot naudu saista solītāju, bet no viņa nevar piespiedu kārtā piedzīt apsolīto summu – tikai zaudējumus, ja tādi ir radušies un tos var pierādīt.  

Līgums, ar ko viena puse apsola aizdevumu dot, bet otra to pieņemt, ir spēkā tikai no tā laika, kad līdzēji savstarpēji vienojas par aizdodamā daudzuma apmēru. Ja apsolītājs pēc tam atsakās to izpildīt, tad viņam jāatlīdzina otrai pusei visi zaudējumi (Civillikuma 1935. pants). 

Aizdevuma līgums kā reāllīgums ir vienpusējs līgums, un nauda vai atvietojamā lieta tiek nodota jau līguma slēgšanas procesā. Līguma saturu veido pienākums atdot aizdevumu.  

Tātad saistības priekšmets atbilstoši Civillikuma 1401. pantam ir aizdotās naudas summas vai attiecīgo atvietojamo lietu atdošana.  

Atbilstoši Civillikuma 1589. pantam vienpusēja atkāpšanās no līguma pieļaujama tikai tad, kad tā pamatota ar paša līguma raksturu vai kad to zināmos apstākļos atļauj likums, vai kad tāda tiesība bijusi noteikti pielīgta. 

Ja puses vēlas turpināt līgumu un pildīt saistības, tām sarunu ceļā būtu jāpanāk kompromiss, kas būtu pieņemams abām pusēm.