Atbilstoši Darba likuma 53. panta ceturtajai daļai darbinieku var nosūtīt komandējumā vai darba braucienā. Darba likuma 76. panta pirmajā daļā noteikts, ka darba devējam ir pienākums atlīdzināt tos darbinieka izdevumus, kas ir saistīti ar darbinieka komandējumu vai darba braucienu. Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem un darba braucieniem saistītie izdevumi, tajā skaitā tas, kādā apmērā darba devējam ir pienākums atlīdzināt darbiniekam komandējumu vai darba braucienu laikā radušos izdevumus, ir noteikta Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi”.

Darbiniekam par komandējuma laiku atlīdzina MK noteikumu Nr. 969 8. punktā noteiktos izdevumus, t. sk. atbilstoši 8.1. apakšpunktam darbiniekam par komandējuma laiku atlīdzina dienasnaudu saskaņā ar MK noteikumu Nr. 969 1. pielikumā “Izdevumu diennakts normas komandējumiem (darba braucieniem) uz ārvalstīm” minētajām normām, lai kompensētu papildu izdevumus, kas rodas komandējuma laikā (piemēram, par ēdināšanu, dažādiem pakalpojumiem). 

Atbilstoši MK noteikumu Nr. 969 24. punktam, ja darbinieks bijis komandējumā ārvalstīs, tad viņam atlīdzināmi izdevumi par laiku, kad, dodoties uz citu valsti, darbinieks atradies Latvijas Republikas teritorijā (šo noteikumu III nodaļā minētajā kārtībā), sākot ar dienu, kad tika šķērsota Latvijas Republikas valsts robeža, dodoties komandējumā, un beidzot ar dienu, kad tika šķērsota Latvijas Republikas valsts robeža, atgriežoties no komandējuma, saskaņā ar šo noteikumu 1. pielikumā minētajām normām. Komandējuma dienasnaudas izmaksas kārtība noteikta MK noteikumu Nr. 969 25. punktā, t. sk. saskaņā ar 25.2. apakšpunktu noteikts, ka komandējuma dienasnauda darbiniekam tiek izmaksāta par komandējuma laiku citas valsts teritorijā saskaņā ar noteiktajām normām par katru ārvalstīs pavadīto dienu.  

Tādējādi komandējuma dienasnauda darbiniekam tiek izmaksāta, sākot ar laiku, kad darbinieks dodas uz komandējuma vietu, tajā skaitā par katru ārvalstīs pavadīto dienu. Proti, ja darbinieks dodas uz komandējuma vietu 2024. gada 18. novembrī, šķērsojot Latvijas Republikas robežu, tad komandējuma dienas nauda maksājama no 2024. gada 18. novembra.  

Saskaņā ar Darba likuma 130. panta pirmo daļu darba laiks ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Saskaņā ar Darba likuma 141. panta pirmajā un otrajā daļā noteikto atpūtas laiks ir laikposms, kura ietvaros darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata. Atpūtas laiks ietver pārtraukumus darbā, diennakts atpūtu, nedēļas atpūtu, svētku dienas un atvaļinājumus. 

Darba likumā darba laika regulējums iestrādāts, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem. Direktīvas 2. pantā ir noteikts, ka darba laiks ir jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba devēja labā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi. Savukārt atpūtas laiks ir jebkurš laikposms, kas nav darba laiks. Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka Direktīvā darba laika jēdziens ir pretstatīts atpūtas laika jēdzienam, jo abi ir savstarpēji izslēdzoši, un Direktīvā “nav paredzēta starpkategorija starp darba un atpūtas laiku”. 

Vēršam uzmanību, ka termini “komandējuma laiks” un “darba laiks” satura ziņā atšķiras: termins “darba laiks” ir šaurāks salīdzinājumā ar terminu “komandējuma laiks”, kas savukārt var ietvert kā darba laiku, tā atpūtas laiku. Tādejādi atbilstoši faktiskajiem apstākļiem un darba un atpūtas laikam noteiktajām pazīmēm un kritērijiem vērtējams, vai, piemēram, ceļā pavadītais laiks vai cits laiks komandējumā atzīstams par darba laiku vai par atpūtas laiku (starpkategorijas nav). 

VDI ieskatā ceļā pavadītais laiks uz komandējuma vietu vai no tās būtu uzskatāms par darba laiku, ja šis laiks ceļā pavadīts darba devēja labā, tostarp pildot darba pienākumus vai atrodoties darba devēja rīcībā, un darbinieks nevar šo laika periodu pilnvērtīgi izlietot pēc saviem ieskatiem un nodoties savām interesēm, kas nozīmē, ka darbinieks nevar šo laiku izmantot atpūtai, ievēro darba devēja norādes, atrodas darba devēja norādītajā laikā un vietā. Katrs konkrētais gadījums darba devējam ir jāvērtē individuāli, aptverot visu apstākļu kopumu, lai varētu pareizi secināt, vai konkrētais laika posms, ņemot vērā noteiktos kritērijus un pazīmes, atzīstams par darba vai atpūtas laiku. 

Atbilstoši Darba likuma 137. panta pirmajai daļai darba devējam ir pienākums precīzi uzskaitīt katra darbinieka nostrādātās stundas kopumā, kā arī atsevišķi virsstundas, darbu nakts laikā, nedēļas atpūtas laikā un svētku dienās nostrādātās stundas, kā arī dīkstāves laiku. Komandējuma laikam nav noteikts atšķirīgs darba laika uzskaites regulējums. Tādējādi arī laiku, kas komandējuma ietvaros atbilstoši noteiktajiem kritērijiem un pazīmēm atzīstams par darba laiku, darba devējam ir pienākums uzskaitīt un apmaksāt.