Darba likuma 14.² pantā noteiktie darba devēja pienākumi attiecināmi uz situācijām, kad darba devējs nosūta darbinieku darba veikšanai uz citu Eiropas Savienības dalībvalsti vai Eiropas Ekonomikas zonas valsti. Nosūtītajam darbiniekam saskaņā ar Darba likuma 14.² panta pirmo daļu jānodrošina tādi nodarbinātības noteikumi, kuri atbilst attiecīgās valsts normatīvajiem aktiem vai darba koplīgumiem, kas atzīti par vispārsaistošiem, kā arī jāievēro pamatprincips – darba samaksas jēdziens un darba samaksas obligātie elementi ir nosakāmi atbilstoši tās valsts normatīvajiem aktiem vai praksei, uz kuru darbinieks nosūtīts veikt darbu. 

Paskaidrojams, ka ar Darba likuma 14., 14.¹ un 14.² panta normām pārņemtas Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 28. jūnija Direktīvas (ES) 2018/957, ar ko groza direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (direktīva 2018/957) prasības. Direktīvas 2018/957 mērķis ir izveidot līdzsvarotu regulējumu attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un darbā norīkoto darbinieku aizsardzību, kas ir nediskriminējošs, pārredzams un samērīgs, un direktīva piemērojama Eiropas Savienības dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem, kuri saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu norīko darba ņēmējus darbā kādā dalībvalstī. 

Tādējādi, ja darbinieku nosūta uz valsti, kas nav Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts, tad uz šādu situāciju neattiecas direktīvas 2018/957 prasības un Darba likuma 14.² pantā noteiktie darba devēja pienākumi, nosūtot darbinieku veikt darbu ārpus Latvijas.  

Vēršama uzmanība, ka darbinieka komandējuma vai darba brauciena gadījumā darba devējam jāievēro darba līguma noteikumi par nolīgto darba samaksu, kā arī jāatlīdzina darbiniekam komandējuma vai darba brauciena laikā radušies izdevumi atbilstoši Ministru kabineta 12.10.2010. noteikumos Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” noteiktajai kārtībai.