Darba laiks Darba likuma izpratnē ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kurā darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Atbilstoši Darba likuma 145. panta regulējumam ikvienam darbiniekam ir tiesības uz pārtraukumu darbā, ja viņa dienas darba laiks ir ilgāks par sešām stundām. Pārtraukuma ilgumu nosaka darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem, taču tas nedrīkst būt īsāks par 30 minūtēm. Pārtraukumu neieskaita darba laikā, ja darba līgumā vai darba koplīgumā nav noteikts citādi. Turklāt, ja pārtraukuma laikā darbiniekam ir noteikts aizliegums atstāt savu darba vietu un darbinieks šo laikposmu nevar izmantot pēc sava ieskata, šāds pārtraukums ieskaitāms darba laikā. Ja darba rakstura dēļ pārtraukumu ēšanai nav iespējams noteikt, darba devējs nodrošina darbiniekam iespēju paēst darba laikā. Pārtraukumu atpūtai piešķir jebkurā gadījumā.

Saskaņā ar Darba likuma 142. panta pirmo daļu diennakts atpūtas ilgums 24 stundu periodā nedrīkst būt īsāks par 12 stundām pēc kārtas. Saskaņā ar Darba likuma 143. panta pirmo daļu nedēļas atpūtas ilgums septiņu dienu periodā nedrīkst būt īsāks par 42 stundām pēc kārtas. Minētos atpūtas laika noteikumus var nepiemērot, ja noteikts summētais darba laiks. Proti, saskaņā ar Darba likuma 140. panta sesto daļu, ja ir noteikts summētais darba laiks, darba devējs nodrošina, ka pārskata periodā diennakts atpūtas laiks nav īsāks par vidēji 12 stundām diennaktī un nedēļas atpūtas laiks nav īsāks par vidēji 35 stundām nedēļā, ieskaitot diennakts atpūtas laiku.

Paskaidrojams, ka summētā darba laika organizāciju var noteikt, ja darba rakstura dēļ ir nepieciešams pārsniegt darbiniekam noteikto normālo dienas vai nedēļas darba laika ilgumu, darba devējam ievērojot, ka darbinieka darba laiks pārskata periodā nedrīkst pārsniegt attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo darba laiku. Līdz ar to summētā darba laika gadījumā atbilstoši darba grafikam darba laika ilgums var būt atšķirīgs (24, 12, 10 stundas u. tml.), taču summētajam darba laikam likumdevējs noteicis darba laika robežas. Saskaņā ar Darba likuma 140. panta pirmo un ceturto daļu darbinieka darba laiks pārskata periodā nedrīkst pārsniegt attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo darba laiku, kā arī summētā darba laika ietvaros jebkurā gadījumā aizliegts nodarbināt darbinieku ilgāk par 24 stundām pēc kārtas un 56 stundām nedēļā. Atpūtas laiku darbiniekam piešķir nekavējoties pēc darba veikšanas. Tāpat ievērojams, ka darbiniekam, kam noteikta summētā darba laika organizācija, atbilstoši likumā noteiktajam nodrošināmi pārtraukumi darbā, diennakts un nedēļas atpūtas laiks.

Lai nodrošinātu darbinieka veselības aizsardzību, kā arī ņemot vērā darbinieku fizioloģiskās vajadzības, Darba likuma 140. panta ceturtajā daļā noteikts, ka “summētā darba laika ietvaros jebkurā gadījumā aizliegts nodarbināt darbinieku ilgāk par 24 stundām pēc kārtas”, t. i., darbiniekam nevajadzētu atrasties darbā un būt darba devēja rīcībā ilgāk par 24 stundām pēc kārtas.