Darba likuma 76. panta pirmajā daļā noteikts, ka darba devējam ir pienākums atlīdzināt tos darbinieka izdevumus, kuri atbilstoši darba līguma noteikumiem nepieciešami darba veikšanai vai ir radušies ar darba devēja piekrišanu, īpaši izdevumus, kas ir saistīti ar darbinieka komandējumu vai darba braucienu. Darba likumā netiek detalizēti regulēts, kādā apjomā un kādi tieši darbinieka izdevumi tiek atlīdzināti. Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem un darba braucieniem saistītie izdevumi, tai skaitā, kādā apmērā darba devējam ir pienākums atlīdzināt darbiniekam komandējumu vai darba braucienu laikā radušos izdevumus, ir noteikta Ministru kabineta noteikumos Nr. 969 “Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi”.

Atbilstoši normatīvajam regulējumam komandējumi un darba braucieni ir nodalāmi. Atbilstoši MK noteikumu Nr. 969 3. punktam par darba braucienu šo noteikumu izpratnē uzskatāms darbinieka darbs vai dienests, ja tas saskaņā ar noslēgto darba līgumu vai amata aprakstu norisinās ceļā (piemēram, autosatiksmes, dzelzceļa, jūrniecības vai aviācijas nozarē) Latvijas Republikā vai ārvalstīs vai ja darbs saistīts ar regulāriem un sistemātiskiem izbraukumiem un pārvietošanos (piemēram, celtniecības vai mežizstrādes nozarē). Vērtējot jautājumā norādītos apstākļus, pirmšķietami, tie atbilst darba brauciena pazīmēm.

Darba braucienu izdevumu kompensāciju normas ir noteiktas MK noteikumu Nr. 969 4., 5., 6., 11., 12., 13., 16., 17. un 20. punktā, 25.3., 25.4. un 25.5. apakšpunktā un VI nodaļā. 

Par darba braucienu dienas naudas izmaksu paskaidrojams, ka saskaņā ar MK noteikumu Nr. 969 42. punktu darbiniekam, kas atrodas darba braucienā, tiek segti papildu izdevumi, kas darba specifikas dēļ rodas darba brauciena laikā, par katru darba brauciena dienu šajos noteikumos noteiktajā komandējuma dienas naudas apmērā, mēnesī kopā nepārsniedzot 70% no attiecīgajā mēnesī aprēķinātās darba algas un aprēķināto papildu izdevumu summas. Ja darbiniekam mēnesī aprēķināto papildu izdevumu apmērs pārsniedz 70% no attiecīgajā mēnesī aprēķinātās darba algas un aprēķināto papildu izdevumu summas, uzskata, ka aprēķinātajai papildu izdevumu pārsnieguma summai nav kompensācijas rakstura. Savukārt saskaņā ar MK noteikumu Nr. 969 43. punktu, ja darbiniekam ir iespējams atgriezties dzīvesvietā tās pašas diennakts laikā, kurā darba brauciens ir sācies, un viņam tiek nodrošināta normatīvajos aktos noteiktā darba un atpūtas režīma ievērošana, minētie papildu izdevumi netiek segti, un kompensācija netiek izmaksāta.

Tādējādi MK noteikumu Nr. 969 izpratnē darba brauciena (vai komandējuma) “diena” vērtējama kā diennakts (diennakts nomainās plkst. 00.00). Ja darba brauciena gadījumā darbiniekam ir iespējams atgriezties dzīvesvietā tās pašas diennakts laikā, kurā darba brauciens ir sācies, un viņam tiek nodrošināta normatīvajos aktos noteiktā darba un atpūtas režīma ievērošana, dienas nauda par darba brauciena dienu netiek izmaksāta. Summētā darba laika organizācijas gadījumā diennakts un nedēļas atpūtas laiks darbiniekam nodrošināmas saskaņā ar Darba likuma 140. panta sestajā daļā noteikto – pārskata periodā diennakts atpūtas laiks nav īsāks par vidēji 12 stundām diennaktī, un nedēļas atpūtas laiks nav īsāks par vidēji 35 stundām nedēļā, ieskaitot diennakts atpūtas laiku.

Savukārt, ja darbinieks no darba brauciena atgriežas nākamās diennakts laikā, šādu darba braucienu nevar uzskatīt par vienas dienas darba braucienu, jo atgriešanās no darba brauciena nenotiek tās pašas diennakts laikā, kad darba brauciens ir sācies. Ja darbinieks no darba brauciena atgriežas nākamās diennakts laikā, Valsts darba inspekcijas ieskatā tas vērtējams kā divu dienu darba brauciens, attiecīgi darba devējam, sedzot papildu izdevumus, kas darba specifikas dēļ rodas darba brauciena laikā, par katru darba brauciena dienu izmaksājama dienas nauda MK noteikumos Nr. 969 noteiktajā apmērā.

Papildus paskaidrojam, ka atbilstoši Darba likuma 140. panta pirmajai daļai summētā darba laika organizāciju var noteikt, ja darba rakstura dēļ ir nepieciešams pārsniegt Darba likuma 131. panta pirmajā daļā noteikto normālo dienas darba laiku 8 stundas vai nedēļas darba laiku 40 stundas, vienlaikus darba devējam ievērojot, ka darbinieka darba laiks pārskata periodā nedrīkst pārsniegt attiecīgajam darbiniekam noteikto normālo darba laiku. Tiem valsts un pašvaldību institūciju darbiniekiem, kuriem atlīdzību un citus ar to saistītos jautājumus regulē Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums, saskaņā ar minētā likuma 14. panta devīto daļu summētā darba laika atskaites periods ir četri mēneši, ja normatīvajos aktos vai darba koplīgumā nav noteikts cits atskaites periods.

Summētā darba laika gadījumā aizliegts darbinieku nodarbināt ilgāk par 24 stundām pēc kārtas un 56 stundām nedēļā. Atpūtas laiks darbiniekam jāpiešķir nekavējoties pēc darba veikšanas. Darba devējam jānodrošina, ka pārskata periodā diennakts atpūtas laiks nav īsāks par vidēji 12 stundām diennaktī un nedēļas atpūtas laiks nav īsāks par vidēji 35 stundām nedēļā, ieskaitot diennakts atpūtas laiku (Darba likuma 140. panta ceturtā, sestā daļa).

Ja darba devējs nav atlīdzinājis darbinieka izdevumus, kas saistīti ar darbinieka darba braucienu, darbiniekam savu aizskarto tiesību aizsardzības nolūkā saskaņā ar Darba likuma 94. panta pirmo daļu ir tiesības ar rakstveida sūdzību vērsties pie darba devēja. Tāpat darbiniekam savu aizskarto tiesību aizsardzības nolūkā ir tiesības ar iesniegumu vērsties Valsts darba inspekcijā, lai Valsts darba inspekcija veiktu uzņēmuma pārbaudi.