Mājdzīvnieka īpašniekam un turētājam ir saistoši Ministru kabineta noteikumi Nr. 266 “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai”, kas nosaka labturības prasības istabas dzīvnieku turēšanai, dzīvnieka īpašnieka un turētāja tiesības un pienākumus.

Tā 52. pantā ir minēts: “Mājas (istabas) dzīvnieka īpašniekam vai turētājam ir pienākums:

• nodrošināt, lai mājas (istabas) dzīvnieks (smaka, riešana vai gaudošana) netraucētu mājas vai apkārtnes iedzīvotājus;
• uzticēt mājas (istabas) dzīvnieka vešanu ārpus īpašnieka vai turētāja valdījumā vai turējumā esošās teritorijas tikai personai, kas spēj kontrolēt un savaldīt dzīvnieku, un nodrošināt, lai mājas (istabas) dzīvnieks neapdraud cilvēkus un dzīvniekus u. c.”

Savukārt Dzīvnieku aizsardzības likuma 5. pants nosaka: “Dzīvnieka īpašniekam ir Civillikumā noteiktā vara pār dzīvnieku, izņemot šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktos gadījumus.

Dzīvnieka īpašniekam ir šādi pienākumi:

• rūpēties par dzīvnieka veselību, labturību un izmantošanu atbilstoši tā sugai, vecumam un fizioloģijai;
• rūpēties par labvēlīgu sabiedrības attieksmi pret viņa īpašumā esošo dzīvnieku;
• nodrošināt, lai dzīvnieks netraucētu un neapdraudētu cilvēkus vai citus dzīvniekus u. c.”

Tātad likumdošana nosaka, ka mājdzīvnieka saimniekam ir jānodrošina, lai mājas (istabas) dzīvnieka riešana  netraucētu mājas vai apkārtnes iedzīvotājus, kā arī jācenšas rūpēties par labvēlīgu sabiedrības attieksmi pret viņa īpašumā esošo dzīvnieku un jānodrošina, lai dzīvnieks netraucētu un neapdraudētu cilvēkus vai citus dzīvniekus.

Radušos situāciju būtu jācenšas atrisināt sarunu ceļā. Tomēr, ja konflikts nav risināms sarunu ceļā, var vērsties savas pašvaldības administratīvajā komisijā vai pašvaldības policijā.