FOTO: Edijs Pālens, LETA.
Ja īpašums atrodas pie ezera vai upes, tad īpašnieki parasti vēlas sakopt arī ūdenstilpei piegulošo teritoriju, iekārtot peldvietu vai laivu piestātni. LV portāls skaidro, kādas prasības un noteikumi šajā gadījumā ir jāievēro.
Vispirms jānoskaidro, kāda veida ezers vai upe pieguļ nekustamajam īpašumam: pirmkārt, vai tas atrodas publiskā vai privātā īpašumā. Otrkārt, vai tas ir aizsargājams biotops.
Publisko ezeru un upju definīcija ir noteikta Civillikuma 1102. pantā, to saraksts pieejams Civillikuma I pielikumā. Tajā ir minēti 225 ezeri un 43 upes vai to posmi, skaidro Valsts vides dienesta (VVD) Atļauju pārvaldes Būvniecības un attīstības departamenta direktore Dace Rudusa.
Ja ūdensobjekts nav minēts šajā sarakstā, tad tas ir privāts ūdensobjekts, kas ir piegulošo zemesgabalu īpašnieku kopīpašums.
Tīrot ūdensobjektus, jāņem vērā arī Civillikuma 1115. un 1117. pantā un attiecīgi II un III pielikumā noteiktās prasības un virszemes ūdensobjekti, kuros zvejas tiesības pieder vienīgi valstij.
Atbilstoši Civillikuma 1108. pantam gan stāvošie, gan tekošie privātie ūdeņi, kas atrodas viena zemes īpašnieka robežās, pieder viņam ar tiesību lietot tos vienam pašam un pēc sava ieskata. Bet ūdeņi, kas stiepjas cauri vai piekļaujas dažādu īpašnieku zemesgabaliem, ir viņu kopīpašums, un katram no viņiem ir tiesība lietot to ūdens daļu, kura stiepjas cauri vai piekļaujas viņa zemei.
Tomēr ūdeņu kopīpašums šā panta nozīmē nav identificējams ar kopīpašumu Civillikuma 1067. panta 1. daļas izpratnē, kad katram kopīpašniekam pieder lietas domājamā daļa.
Latvijā ir 2256 ezeri un 12 000 ūdensteču, tostarp upes, strauti utt., informē Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) vecākā komunikācijas speciāliste Ilze Reinika.
Gandrīz pusei jeb 46% Latvijas saldūdeņu piemīt bioloģiskā vērtība, un tos dēvē par Eiropas Savienības (ES) nozīmes īpaši aizsargājamajiem saldūdeņu biotopiem.
“ES nozīmes īpaši aizsargājams saldūdeņu biotops ir bioloģiski vērtīga dzīvotne, kurā mīt no saldūdens atkarīgas sugas. To raksturo divi vārdi – dabiskums un daudzveidība,” skaidro I. Reinika.
Latvijā ir sastopami septiņi dažādi saldūdeņu biotopu veidi, un katrs no tiem prasa noteiktu apsaimniekošanu.
Kā zināt, vai īpašumam piegulošais ūdensobjekts ir biotops?
DAP uzturētajā dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols” ikviens var uzzināt visu par dabā (savā īpašumā vai tuvējā vai tālākā apkaimē) konstatētajām dabas vērtībām.
Atverot interneta pārlūkā vietni, lapas kreisajā augšējā stūrī ir jāievada zemes vienības kadastra apzīmējums (zemes īpašumam piešķirtā unikālā 11 ciparu kombinācija, kas redzama zemesgrāmatā).
Ja kadastra numurs nav pieejams, tad ar peles kursoru var pārvietoties pa karti līdz nepieciešamajai zemes vienībai. Kad tā atrasta, uz tās vairākas reizes jānoklikšķina ar peles kreiso taustiņu. Tādā veidā lapas kreisajā malā atvērsies papildu informācijas lapa par konkrēto kadastru.
Ja īpašumā ir konstatēts kāds biotops, dižkoks vai cita dabas vērtība, tad tā tiek vienlaikus atainota (iezīmēta) kartē un plašāks izklāsts jau ir redzams informācijas sadaļā.
Biotopu sadaļā tiek minēts konkrēts biotopu kods (četru zīmju cipars), kas palīdz citos avotos meklēt informāciju jau par konkrētajam biotopam vispiemērotāko apsaimniekošanu.
Ūdensobjekta vai tā krasta teritorijas atrašanās īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, mikroliegumā vai aizsargājamo biotopu, sugu atradņu vietās var ierobežot ūdensobjektu tīrīšanas un krasta sakopšanas darbus.
Kādos gadījumos pirms ezera vai upes apsaimniekošanas ir jāvēršas VVD, lai saņemtu tehniskos noteikumus?
Kritērijs nav publiska vai privāta ūdenstilpe vai aizsargājams saldūdens biotops, skaidro D. Rudusa. Atbilstība ir jāmeklē Ministru kabineta (MK) noteikumos Nr. 30 “Kārtība, kādā Valsts vides dienests izdod tehniskos noteikumus paredzētajai darbībai”.
Noteikumu pielikumā ir norādītas darbības, kuru veikšanai nepieciešami tehniskie noteikumi. Starp šādām darbībām, kā skaidrots 8.14. apakšpunktā, ir arī virszemes ūdensobjektu tīrīšana un padziļināšana, ja tehniskie noteikumi šai darbībai vajadzīgi saskaņā ar virszemes ūdensobjektu un ostu akvatoriju tīrīšanas kārtību reglamentējošajiem normatīvajiem aktiem.
Ja upes vai ezera krasta apsaimniekošanas darbība kvalificējas MK noteikumu Nr. 30 pielikuma apakšpunktam par virszemes ūdensobjektu tīrīšanu un padziļināšanu, tad jāņem vērā MK noteikumi Nr. 475 “Virszemes ūdensobjektu un ostu akvatoriju tīrīšanas un padziļināšanas kārtība”.
Virszemes ūdensobjektiem MK noteikumos Nr. 475 ir paredzētas divu veidu darbības – padziļināšana un tīrīšana. Pirmās visbiežāk veic juridiskas personas, kad, piemēram, plāno rakt kanālu, padziļināt gultni. Šādi darbi vairāk attiecināmi uz ostām, valsts nozīmes ūdensnotekām.
Savukārt fiziskas personas parasti vēlas attīrīt ezeru vai upes krastu no niedrēm vai citiem ūdensaugiem, ierīkot peldvietu vai laipu ezerā, uzbērt smilšainu pludmales pamatni. “Bieži vien ezeru krasti ir aizauguši ar niedrēm, kas ļoti apgrūtina piekļuvi ūdensobjektam,” saka D. Rudusa.
Noteikumu Nr. 475 24. punktā ir paskaidrots, kādi dati jānorāda iesniegumā VVD, lai saņemtu tehniskos noteikumus. Tostarp tas ir iesniedzēja vārds, uzvārds vai uzņēmuma nosaukums, tīrīšanai paredzētā virszemes ūdensobjekta nosaukums un atrašanās vieta, tīrāmās teritorijas platība, izmantojamā tehnoloģija un darbu veikšanas termiņi, teritorijas karte vai plāns, kuros attēlota tīrīšanas vieta.
Tīrīšanas darbus pēc VVD tehnisko noteikumu saņemšanas var veikt gan pats piegulošās teritorijas īpašnieks, gan algots uzņēmumus.
Savukārt noteikumu Nr. 475 25. punkts noteic, kādi papildu dokumenti vēl ir jāiesniedz, ja ūdensteces sateces baseins ir lielāks par 25 kvadrātkilometriem vai ūdenstilpes spoguļa laukums ir vismaz 10 hektāru liels.
Sertificēta eksperta atzinums ir nepieciešams par virszemes ūdensobjektu tīrīšanas vai padziļināšanas iespējamo ietekmi uz īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām, īpaši aizsargājamajām sugām un īpaši aizsargājamajiem biotopiem, kā arī iespējamo ietekmi uz tīrāmo vai padziļināmo ūdensobjektu.
Tāpat ir vajadzīgs sertificēta eksperta atzinums par virszemes ūdensobjektu tīrīšanas vai padziļināšanas iespējamo ietekmi uz zivju resursiem, kā arī par iespējamo ietekmi uz apkārtējiem ūdensobjektiem.
“Pēdējo atzinumu par iespējamo ietekmi uz apkārtējiem ūdensobjektiem prasām gadījumos, kad tīrīšanas darbi ir ļoti apjomīgi un var ietekmēt kādu citu ūdensobjektu. Ja paredzēts iztīrīt tikai piekrastes joslu, lai piekļūtu pludmalei, tad, visticamāk, VVD neprasīs sertificēta eksperta atzinumu par iespējamo ietekmi uz apkārtējiem ūdensobjektiem,” uzsver D. Rudusa.
Eksperta atzinumu varētu prasīt tad, ja ūdenstilpi tīra pie upes iztekas. “Šādos gadījumos uzduļķojums ir neizbēgams. Tātad tas var nonākt upē un ar straumi tikt aiznests krietni tālāk,” skaidro VVD pārstāve.
“Pat ja plānots tīrīt tikai nelielu daļu no upes vai ezera, kas ir lielāks par noteiktiem parametriem, tad jāsaņem eksperta atzinums,” klāsta D. Rudusa. “Prasības ir gana stingras, laikietilpīgas un dārgas.”
Ja ezers vai upe ir publisks ūdensobjekts vai ūdensobjekts, kurā zvejas tiesības pieder valstij, tad vajadzīgs arī saskaņojums ar pašvaldību, kura pārvalda publiskos ūdensobjektus.
Ja piegulošās teritorijas īpašnieks ezerā vai upē vēlas izbūvēt laipu vai laivu piestātni, tad papildus vides aizsardzības prasībām būs jāievēro būvniecību regulējošo normatīvo aktu prasības. “Tīrīšanas darbiem būvprojektus neizstrādā,” uzsver VVD pārstāve.
MK noteikumos Nr. 475 atrodami arī darbu laikā ievērojamie nosacījumi, piemēram, ezera ūdensaugi jāpļauj, veidojot koridorus, lai nodrošinātu ūdens apmaiņu starp seklūdens un dziļūdens zonām, un nopļautie ūdensaugi jāsavāc, lai novērstu atkārtotu ūdensobjekta piesārņošanu ar viegli noārdāmām organiskām vielām un sedimentu uzkrāšanos.
Citi konkrētajam ūdensobjektam atbilstīgi darbu veikšanas nosacījumi noteikti VVD tehniskajos noteikumos.
D. Rudusa skaidro, ka tehniskie noteikumi tiek izsniegti vienreizējiem ezera vai upes tīrīšanas darbiem, izvērtējot apstākļus konkrētajā brīdī un vietā.
Ja īpašnieks to grib darīt atkārtoti, tad atkal ir jāvēršas VDD pēc tehniskajiem noteikumiem.
VVD pārstāve iesaka atkārtotam iesniegumam pievienot jau izsniegtos ekspertu atzinumus, jo, iespējams, tie vēl būs derīgi. Ja VVD konstatēs, ka atzinumi nav derīgi, tad pēc konsultēšanās ar DAP un Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātnisko institūtu “Bior” prasīs atkārtotu atzinumu.
Lai ūdenstilpes uzturētu labā kvalitātē, svarīgi ir ūdenī neievadīt liekas barības vielas, tāpēc visiem piegulošās teritorijas īpašniekiem ir jārīkojas atbildīgi.
Galvenie piesārņojuma avoti ir neattīrītas kanalizācijas nopludināšana, kas ir aizliegta, kā arī ieskalojumi no minerālmēslu un pesticīdu lietošanas lauksaimniecībā.
Sodi par administratīvajiem pārkāpumiem ūdens resursu aizsardzības un apsaimniekošanas jomā ir noteikti Ūdens apsaimniekošanas likuma 27. pantā. Bet par vides un dabas resursu aizsardzības aizsargjoslās noteikto prasību un aprobežojumu pārkāpšanu atbildība paredzēta Aizsargjoslu likuma 66.2 pantā.
Tehniskie noteikumi nav nepieciešami tikai divos gadījumos. Pirmkārt, ja tīrīšanas darbi ir plānoti privātā ūdensobjektā un ja darbība ir ļoti vienkārša, piemēram, ūdensaugu pļaušana.
Privātā ūdensobjektā atļauts pļaut ūdensaugus laikposmā no 1. jūlija līdz 31. martam.
Otrs izņēmums pieļaujams tad, ja tīrīšanas darbi notiek ūdensobjektā, kas atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, un tie atbilst teritorijas dabas aizsardzības plānam. “Ja tīrīšanas darbība precīzi jau ir nodefinēta dabas aizsardzības plānā un ir izvērtēta tās ietekme uz vidi, tad no VVD nav nepieciešams saņemt tehniskos noteikumus,” uzsver D. Rudusa.
Teritorijas dabas aizsardzības plānus izstrādā īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām, un to dara DAP. “Nopērkot īpašumu, kā apgrūtinājums jau ir uzrādīts, ka īpašums atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā,” norāda VVD pārstāve. “Šīm speciālajām teritorijām DAP tīmekļvietnē ir pieejami spēkā esošie dabas aizsardzības plāni. Protams, ir jāver vaļā plāns un jālasa, vai konkrētā darbība konkrētajā vietā ir minēta šajā plānā. Ja tas tā ir, tad tehniskie noteikumi nav vajadzīgi, bet iesakām konsultēties ar DAP, lai par to pārliecinātos.”
Svarīgi arī ievērot applūstošajām teritorijām noteiktās prasības. Aizsargjoslu likuma 1. pants noteic, ka applūstošā teritorija ir ūdensteces ielejas vai ūdenstilpes ieplakas daļa, kura palos vai plūdos pilnīgi vai daļēji applūst un kuras platums ūdensteces vai ūdenstilpes aizsardzības nolūkos tiek noteikts vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā atbilstoši šā likuma 7. panta sestajā daļā noteiktajai metodikai.
Ja šī teritorija ir iezīmēta Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra plūdu riska kartē kā applūstoša teritorija un iekļauta teritorijas plānojumā, tad, izņemot ūdens augus un dūņu sanesumus, neko citu šajā teritorijā novietot nedrīkst. To nosaka Aizsargjoslu likums.
Piemēram, ja applūstošajā teritorijā vēlas veidot pludmali ar grunts uzbēršanu, tad šāda darbība netiks atļauta.
Par konkrētiem ezera vai upes tīrīšanas darbiem ir iespējams konsultēties VVD, zvanot uz tālruni 67084200. Tāpat jautājumus var uzdot elektroniskajā pastā.
Klimata un enerģētikas ministrija (KEM) norāda, ka pašlaik notiek jauna MK noteikumu projekta “Virszemes ūdensobjektu un ostu akvatoriju tīrīšanas un padziļināšanas kārtība” starpinstitūciju saskaņošana.
Jaunie noteikumi paredz mazināt administratīvo slogu gan darbu pieteicējiem, gan vides aizsardzības iestādēm.
Noteikumu projektā plānots noteikt, kādām ar ūdensobjektu tīrīšanu saistītām darbībām nav nepieciešami VVD tehniskie noteikumi. Vienlaikus darbu laikā būs jāievēro MK noteikumos uzskaitītās prasības.
KEM cer saskaņot noteikumus un iesniegt tos MK apstiprināšanai līdz šī gada beigām.
