Saskaņā ar Darba likuma 52. panta pirmajā un otrajā daļā noteikto darbiniekam ir pienākums veikt tos darbus, kuri nepieciešami viņa saistības pienācīgam izpildījumam, bet darba devējam ir pienākums nodrošināt tādu darba organizāciju un darba apstākļus, lai darbinieks varētu izpildīt viņam noteikto darbu. Tādējādi darbiniekam pastāvošu darba tiesisko attiecību ietvaros jāveic darba līgumā nolīgtā darba izpilde nolīgtā darba laika ietvaros, bet darba devējam jānodrošina darbiniekam darba līgumā nolīgtais darba laiks, veicamais darbs, kā arī nolīgtās darba samaksas izmaksa.
Ja kalendāra mēnesim vai, summētā darba laika organizācijas gadījumā, pārskata periodam noslēdzoties, darbiniekam konstatējama dīkstāve, darba devējam par dīkstāves laiku ir pienākums darbiniekam izmaksāt atlīdzību.

Dīkstāve ir situācija, kad darba devējs objektīvu apstākļu dēļ nevar nodarbināt darbinieku atbilstoši darba līgumā nolīgtajam darba laikam vai arī neveic darbinieka saistības izpildījuma pieņemšanai nepieciešamās darbības. Kā noteikts Darba likuma 74. panta otrajā un trešajā daļā, darbiniekam par dīkstāves laiku ir izmaksājama noteiktā darba samaksa, akorda algas gadījumā ir izmaksājama vidējā izpeļņa. Par dīkstāvi, kas radusies darbinieka vainas dēļ, viņš šo atlīdzību nesaņem.

Atbilstoši norādītajam, ja darbiniekam nolīgta laika alga un darba devējs objektīvu apstākļu dēļ nevar nodarbināt darbinieku atbilstoši darba līgumā nolīgtajam darba laikam, darba devējam ir pienākums par attiecīgo dīkstāves periodu (nenodrošināto darba laika stundu skaitu) izmaksāt darbiniekam darba līgumā nolīgto darba samaksu, bet akorda algas gadījumā – vidējo izpeļņu.