Veselībai kaitīgie darba vides faktori ir darba vides faktori (ķīmiskie, bioloģiskie, fizikālie u. c. faktori), kas noteiktā koncentrācijā vai darba apstākļos var radīt risku darbinieku drošībai un veselībai. Veselībai kaitīgo darba vides faktoru uzskaitījums ir dots Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumu Nr. 219 “Kārtība, kādā veicama obligātā veselības pārbaude” 1. pielikumā “Veselībai kaitīgie darba vides faktori”.

Īpaši apstākļi ir darba apstākļi, kas raksturo šī darba bīstamību un prasa papildus uzmanību un drošības pasākumu ievērošanu (piemēram, darbs augstumā, zem spiediena esošu bīstamu iekārtu apkalpošana, darbs ar sprāgstvielām u. c.). Darbu saraksts, kuros nodarbinātajiem darbā ir īpaši apstākļi, ir dots Ministru kabineta 2009. gada 10. jūnija noteikumu Nr. 219 “Kārtība, kādā veicama obligātā veselības pārbaude”  2. pielikumā “Darbi īpašos apstākļos”.

Termins “īpašs risks” ir definēts Darba aizsardzības likuma 1. panta 19. punktā: tas ir darba vides risks, kas saistīts ar tādu paaugstinātu psiholoģisko vai fizisko slodzi vai tādu paaugstinātu risku nodarbinātā drošībai un veselībai, ko nevar novērst vai līdz pieļaujamam līmenim samazināt ar citiem darba aizsardzības pasākumiem, kā vien saīsinot darba laiku, kurā nodarbinātais pakļauts šim riskam. Tātad uzskatāms, ka īpašs risks ir tāds darba vides risks, kas ir neatņemama veicamā darba sastāvdaļa, piemēram, lidostu, dispečeru darbs u. c.

To, kuri darbinieki ir pakļauti īpašam riskam, nosaka darba aizsardzības speciālists, balstoties uz darba vides riska novērtējuma rezultātiem. Darba devējam ir pienākums informēt nodarbinātos par darba vidē pastāvošajiem riskiem un veicamajiem darba aizsardzības pasākumiem, lai novērstu vai mazinātu darba vidē pastāvošo risku, tai skaitā, par darba vidē pastāvošo īpašo risku.

Konkrēta normatīvā akta, kur būtu uzskaitīti darbi, kuros pastāv īpašs risks nav.

Darba likuma 66. panta pirmā daļa noteic, ka darbiniekam, kurš veic ar īpašu risku saistītu darbu (darbu, kas saskaņā ar darba vides risku novērtējumu saistīts ar paaugstinātu psiholoģisko vai fizisko slodzi vai paaugstinātu risku darbinieka drošībai un veselībai, ko nevar novērst vai samazināt līdz pieļaujamam līmenim ar citiem darba aizsardzības pasākumiem), nosaka piemaksu. Šī panta otrajā daļā noteikts, ka piemaksas apmēru nosaka darba koplīgumā, darba kārtības noteikumos, darba līgumā vai ar darba devēja rīkojumu.

Ja atbilstoši darba vides iekšējai uzraudzībai ir konstatēts, ka ir nodarbinātie, kuri pakļauti īpašam riskam, tad nodarbinātajiem saskaņā ar Darba likuma 131. panta trešo daļu, kuru darbs saistīts ar īpašu risku, normālais darba laiks nedrīkst pārsniegt septiņas stundas dienā un 35 stundas nedēļā, ja viņi šajā darbā ir nodarbināti ne mazāk kā 50 procentus no normālā dienas vai nedēļas darba laika. Ministru kabinets var noteikt normālo saīsināto darba laiku arī citām darbinieku kategorijām.

Tāpat arī nodarbinātajiem, kuru darbs ir saistīts ar īpašu risku atbilstoši Darba likuma 151. panta pirmajai daļai ir tiesības uz ikgadējo papildatvaļinājumu ne mazāk kā trīs darba dienas.