Darbiniekam ir tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas nedrīkst būt īsāks par četrām kalendāra nedēļām, neskaitot svētku dienas (sk. likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 1.pantu). Šīs tiesības darbiniekam garantē Darba likuma 149.panta pirmā daļa. Vienlaikus tiesību norma par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma ilgumu – četras kalendārās nedēļas (vai, Jūsu darba devēja izpratnē, 20 darba dienas) – ir jāskata kopsakarā ar Darba likuma normām par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma tiesisko regulējumu.

Tātad, ja darbiniekam noteiktajā ikgadējā apmaksātā atvaļinājumā laikā iekrīt svētku diena/ vairākas dienas, tad neatkarīgi no tā, ka svētku dienas iekrīt darba dienā, sestdienā vai svētdienā, darbinieka ikgadējais apmaksātais atvaļinājums pagarinās attiecīgi par svētku dienu skaitu ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laikā. Piemēram, ja darbinieks izmantoja atvaļinājumu divas nedēļas laikā no š.g. 10.jūnija līdz 23.jūnijam, tad viņa atvaļinājums pagarinās par svētku dienu skaitu atvaļinājuma laikā, tai pašā laikā saglabājot divu nedēļu ilga atvaļinājuma izmantošanas tiesības.

 Papildus jānorāda, ka atbilstoši Darba likuma 75.panta devītajai daļai: „Par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laiku izmaksājamās samaksas summu aprēķina, dienas vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu skaitu atvaļinājuma laikā”. Tas nozīmē, ka, aprēķinot par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laiku izmaksājamās samaksas summu (atvaļinājuma naudu), ir jāņem vērā darbiniekam ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laikā esošo to darba dienu skaitu, kuras darbinieks būtu strādājis, ja viņam nebūtu bijis piešķirts ikgadējais apmaksātais atvaļinājums.