Darba devējam ir tiesības ieturēt no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas to zaudējumu atlīdzību, kas viņam radušies darbinieka prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ. Šāda ieturējuma izdarīšanai nepieciešama darbinieka rakstveida piekrišana. Līdz ar to darbiniekam ir tiesības atteikties atlīdzināt darba devējam zaudējumus tikai tādos gadījumos, ja tie nav radušies darbinieka prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ vai ja darbinieks nepiekrīt darba devēja noteiktajam zaudējumu apmēram. Šādos gadījumos, kad darbinieks apstrīd darba devējam radušos zaudējumu atlīdzības prasījuma pamatu vai apmēru, darba devējs atbilstoši Darba likuma 79. panta otrajai daļai ir tiesīgs celt prasību tiesā divu gadu laikā no zaudējumu nodarīšanas dienas.

Savukārt, ja darbinieks piekrīt zaudējumu ieturēšanai no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas, darba devējam ir jāievēro Darba likuma 80. pantā noteiktie ierobežojumi ieturējumu veikšanai. Šie ieturējumi nedrīkst pārsniegt 20 procentus no darbiniekam izmaksājamās mēneša darba samaksas. Jebkurā gadījumā darbiniekam saglabājama darba samaksa minimālās mēneša darba algas apmērā un par katru apgādībā esošu nepilngadīgo bērnu līdzekļi valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā. Turklāt aizliegts izdarīt ieturējumus no atlaišanas pabalsta, atlīdzības par darbinieka izdevumiem un citām darbiniekam izmaksājamām summām, uz kurām saskaņā ar Civilprocesa likuma 596. pantu nevar vērst piedziņu, tajā skaitā darbiniekam izmaksājamām summām sakarā ar komandējumu un nosūtīšanu darbā uz citu apdzīvotu vietu.

Ja darba devējs ar savu rīcību ir aizskāris darbinieka tiesības vai likumīgās intereses, to aizsardzības nolūkā darbiniekam saskaņā ar Darba likuma 94. panta pirmo daļu ir tiesības vērsties ar sūdzību pie darba devēja. Ja darba devējs sūdzību neizskata vai arī pēc sūdzības izskatīšanas nenovērš tiesību aizskārumu, darbiniekam saskaņā ar Darba strīdu likumu savu aizskarto tiesību un likumisko interešu aizsardzības nolūkā ir tiesības vērsties tiesā ar prasības pieteikumu.

Papildus paskaidrojam, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 43. panta pirmās daļas 1. punktu no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos atbrīvoti prasītāji prasībās par darba samaksas piedziņu un citiem darbinieku prasījumiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām vai ir ar tām saistīti. Tomēr jāņem vērā, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 41. panta pirmajai daļai par labu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus.