Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Labdien! Iegādājoties kārtējo datorprogrammas licenci (~ 150 eiro) vienā no pazīstamākajiem interneta veikaliem Latvijā, pēkšņi atklāju, ka kases kvītī/faktūras rēķinā un citos maksājumu apliecinošajos dokumentos iegādātajām licencēm datorprogrammām Latvijā dažreiz var tikt norādīts tikai datorprogrammas detalizēts nosaukums, bet ne sērijas numurs, ne kāda cita precizējoša informācija, kura norādītu, ka šis maksājuma apliecinošais dokuments saistīts tieši ar šo nopirkto datorprogrammas kopiju (licenci), nav minēta. Pārdevēji pirms kāda laika pat varēja “atļauties” kļūdīties, piemēram, maksājuma apliecinošajā dokumentā, sajaucot ražotāja kodu vai pievienojot sērijas numuram papildus ciparus sākumā un beigās u. tml. Diemžēl ar laiku daži veikali Latvijā ir slēgti – tātad pieprasīt veikt labojumus apliecinošajos dokumentos vairs nav iespējams, un tādi maksājuma apliecinošie dokumenti agrāk iegādātajām datorprogrammu licencēm patērētājiem paliek ar kļūdām vai nepilnībām. No paredzētas atbildības iznāk jautājums – kas, kādā veidā un it īpaši kādā apjomā tiek uzskatīts par ticamu un pietiekami pamatotu tiesību iegūšanas un izcelsmes pierādījumu Kriminālprocesa likuma 125. panta 2. punkta izpratnes ietvaros? Agrāk jau samaksātas summas par datorprogrammu licencēm nav mazas, bet, ja datorprogrammas licences iegādes maksājuma apliecinošajā dokumentā ir nebūtiskas kļūdas (sajaukts ražotāja kods u. tml.) vai kaut kas nav detalizēti precizēts un ja vairs nav iespējams pieprasīt pārdevēju veikt izmaiņas šajā maksājuma apliecinošajā dokumentā, tad datorprogramma nekavējoties jāpārtrauc lietot un jāiegādājas dārgas licences pa jauno, iespaidojot savu maku? Paldies.
Pieņemu, ka jautājumā ir domāta Kriminālprocesa likuma 125. panta otrā daļa, kas noteic: ir uzskatāms par pierādītu, ka persona ir pārkāpusi tiesiskā īpašnieka autortiesības, blakustiesībs vai tiesības uz preču zīmi, ja vien tā nespēj ticami izskaidrot vai pamatot šo tiesību iegūšanu vai izcelsmi.
Vēršu uzmanību, ka Kriminālprocesa likuma 126. panta trešā daļa nosaka: ja kriminālprocesā iesaistītā persona uzskata, ka kāds no 125. pantā prezumētajiem faktiem nav patiess, pienākums norādīt uz pierādījumiem par šā fakta neatbilstību īstenībai ir tai procesā iestaistītajai personai, kura to apgalvo.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 127. pantu pierādījumi kriminālprocesā ir jebkuras likumā paredzētajā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālajā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, kurus kriminālprocesā iesaistītās personas savas kompetences ietvaros izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai.
Pierādījuma veidi norādīt Kriminālprocesa likumā no 131. līdz 137. pantam, un tie ir:
Vairāk par pierādījumu veidu raksturojumu varat uzzināt:
To, cik ticamas ir pierādīšanā izmantojamās ziņas par faktiem, izvērtē, aplūkojot visus kriminālprocesa laikā iegūtos faktus vai ziņas par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā.
Pierādījumu izvērtēšana ir tiesas kompentcē.
Augstākā tiesa ir atzinusi[1], ka kriminālprocesā pierādāmo apstākļu esības vai neesības apstiprināšanai var izmantot arī netiešos pierādījumus, kas ar saistīto faktu starpniecību dod pamatu izdarīt secinājumu par pierādāmiem apstākļiem. Nav izšķirošas nozīmes, kādi pierādījumi – tiešie vai netiešie – tiek izmantoti apsūdzētā vainīguma pierādīšanai, bet nozīme ir tam, vai pierādījumu kopums nerada saprātīgas šaubas par vainīgumu.
[1] Lieta Nr. SKK‑89/2021
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 250 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
