Darba devējam un nodarbinātajam ir tiesības vienoties par darba izpildes vietu – tā var būt uzņēmuma teritorijā vai arī citā vietā, piemēram, nodarbinātā mājās. Darba aizsardzības likumā ar grozījumiem, kas stājās spēkā 2020. gada 1. jūlijā, ir iekļauta attālinātā darba definīcija: attālinātais darbs ir tāds darba izpildes veids, ka darbs, kuru nodarbinātais varētu veikt darba devēja uzņēmuma ietvaros, pastāvīgi vai regulāri tiek veikts ārpus uzņēmuma, tai skaitā darbs, ko veic, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas.

Saskaņā ar Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 7.¹ pantu Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai darbavietās darba devējs nodrošina attālinātā darba iespējas nodarbinātajiem, ja darba specifika to pieļauj.

Tādējādi pusēm ir jāvienojas par darba izpildes vietu (attālinātais darbs). Tostarp vispārējā gadījumā attiecībā uz darba izpildes vietas maiņu puses var vienoties par grozījumiem darba līgumā (Darba likuma 97. pants). Ja darbinieks piekrīt un paraksta vienošanos par darba līguma grozījumiem, tai ir juridisks spēks un tā ir uzskatāma par sākotnējā darba līguma sastāvdaļu.

Jānorāda, ka, veicot darbu attālināti, darba devējs ir tiesīgs noteikt periodisku darbinieka atrašanos darbavietā, ja tā ir nepieciešama uzņēmuma darbības nodrošināšanai, par šo noteikumu būtu jāvienojas darba līgumā.

Taču darba devējs nav tiesīgs darbinieku piespiest veikt darbu attālināti bez darbinieka piekrišanas.

Ja puses nav vienojušās un darba līgumā nav veikti grozījumi par darba izpildes vietas maiņu un darba devējs izdod rīkojumu par atgriešanos darba izpildes vietā – darba telpās –, tad darbiniekam ir jāpakļaujas darba devēja rīkojumam.