Maiņu darba regulējums noteikts Darba likuma 139. pantā. Panta trešajā daļā noteikts, ka laiks, kuru darbinieks nostrādājis pēc maiņas beigām, uzskatāms par virsstundu darbu. Ja darbinieks veic virsstundu darbu, darbiniekam ir aprēķināma piemaksa Darba likuma 68. panta pirmajā daļā noteiktajā apmērā, ja vien darba koplīgumā vai darba līgumā nav noteikts lielāks piemaksas apmērs.

Darba devējam ir pienākums izmaksāt darba samaksu ne retāk kā divas reizes mēnesī, ja darbinieks un darba devējs nav vienojušies par darba samaksas izmaksu reizi mēnesī. Tādējādi darba devējam konkrēta mēneša darba samaksu, tostarp piemaksu par virsstundu darbu, ir pienākums izmaksāt atbilstoši darba līgumā nolīgtajam darba samaksas izmaksas laikam. Izņēmums piemaksas par virsstundu darba izmaksai ir summētā darba laika organizācijas gadījumā, kur virsstundu konstatēšana un tādejādi piemaksas par virsstundu darbu aprēķināšana un izmaksa tiek veikta, noslēdzoties pārskata periodam.

Darbinieks un darba devējs darba līgumā var vienoties par summētā darba laika pārskata perioda ilgumu, taču ne ilgāku par trim mēnešiem, bet darba koplīgumā: ne ilgāku par 12 mēnešiem.

Saskaņā ar Darba likuma 6. panta pirmo daļu nav spēkā darba koplīguma, darba kārtības noteikumu, kā arī darba līguma un darba devēja rīkojumu noteikumi, kas pretēji normatīvajiem aktiem pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli. No minētā izriet, ka darba tiesiskajām attiecībām piemērojamie noteikumi nedrīkst pasliktināt darbinieka tiesisko stāvokli salīdzinājumā ar tiesību normās noteikto regulējumu.

Tādējādi, ja darba koplīguma noteikumi maiņu darba gadījumā paredz piemaksas par virsstundu darbu izmaksu retāk nekā reizi mēnesī, tad šāds noteikums saskaņā ar Darba likuma 6. panta pirmo daļu atzīstams par spēkā neesošu.