LV portāls lūdza Jūsu jautājumā aprakstītās situācijas skaidrojumu vairākām kompetentām institūcijām un amatpersonām.

Zvērinātu advokātu biroja „Borenius” zvērināta advokāta palīdze Viktorija Smirnova:

„Ir jāpiekrīt, ka situācija nav vienkārša un jautājums par autonomā apkures katlu vai siltummezglu kā mājas funkcionāli nedalāmo elementu raisa diskusijas jau vairāku gadu garumā. Dzīvokļa īpašuma likuma 4.pants paredz, ka kopīpašumā esošajā daļā ietilpst arī dzīvojamo māju apkalpojošās inženierkomunikāciju sistēmas, iekārtas un citi ar dzīvojamās mājas ekspluatāciju saistīti funkcionāli nedalāmi elementi, kas nepieder pie atsevišķā īpašuma (tai skaitā atsevišķā īpašuma robežās esošie sildelementi, ja to funkcionālā darbība ir atkarīga no kopīpašumā esošajām inženierkomunikācijām).

Tādēļ, izvērtējot funkcionālās nedalāmības aspektu, būtu jānosaka, vai pašreizējos apstākļos siltummezgls ir neatdalāmi funkcionāli saistīts ar daudzdzīvokļu māju, vai tomēr ir iespējams to atvienot, neatstājot objektu bez siltumenerģijas piegādes. Visticamāk, jebkāda jauna pievada  vai pieslēguma veidošana, lai iegādātos siltumenerģiju no cita siltumenerģijas tirgotāja, piemēram, pašvaldības siltumenerģijas kompānijas, prasīs papildu ieguldījumus.

Šādā situācijā varētu uzskatīt, ka siltummezgls būtu nedalāms no mājas kopīpašuma, jo nodrošināt mājas kopējās siltumenerģijas sistēmas funkcionēšanu un siltumenerģijas piegādi dzīvokļiem bez esošā siltummezgla prasītu papildu ieguldījumus. Pārsvarā gadījumu,  piemēram, Rīgā, siltummezgls ir dzīvokļu īpašnieku kopīpašumā un tikai tā apsaimniekošana saskaņā ar noslēgto līgumu nodota kompetenta komersanta rokās.

Vienlaikus jānorāda, ka ne tikai jaunajos projektos juridiski var pastāvēt tāda situācija, ka mājas siltummezgls nepieder dzīvokļu īpašniekiem. Piemēram, ja šāda siltummezgla uzstādīšanu organizējis un finansējis apsaimniekotājs vai trešā persona, tad līdz brīdim, kad dzīvokļu īpašnieki atpērk siltummezglu, tas juridiski piederēs attiecīgajam ierīkotājam. Līdzīgi var būt arī situācijā, ja viens apkures katls vienlaikus apsilda vairākas daudzdzīvokļu mājas. Tomēr varētu uzskatīt, ka šie drīzāk būtu izņēmuma gadījumi vai  īstermiņa risinājumi attiecīgajos apstākļos.

Attiecībā uz tarifiem jāpiemin 27.10.2009. Ministru kabineta noteikumi „Noteikumi par regulējamiem sabiedrisko pakalpojumu veidiem”, kas nosaka, ka siltumapgādē nepieciešams regulēt siltumenerģijas tirdzniecību lietotājiem, ja kopējais siltumenerģijas tirdzniecības apjoms attiecīgajam komersantam pārsniedz 5000 MWh gadā. Visticamāk, individuālajos projektos netiks sasniegts šāds pārdodamās siltumenerģijas apjoms, tādēļ tirgotāja tarifs nebūs regulējams.”

Latvijas Nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijas vadītājs Vitolds Peipiņš:

„Šāda situācija ir raksturīga tā dēvētajiem jaunajiem projektos, un faktiski ar likumu nav aizliegta. Problēma ir tāda: ja būvējot jaunu dzīvojamo māju, tur apsildei ir ieplānots gāzes katls, turpmākais, kā šī sistēma tiek izveidota, ir atkarīgs no projekta īstenotāja. Apkures katls, siltuma pārvades vadi un radiatori var ietilpt vienā sistēmā, bet var projektu izveidot arī tā, ka apkures katlu novieto atsevišķā telpā, kas pieder citam komersantam, bet mājā dzīvokļi tiek nodoti īpašumā tikai ar iekšējām komunikācijām.

Normālā situācijā vajadzētu būt tā, ka gāzes katls un apkures sistēma ir vienotā sistēma. Taču tāda likuma panta, kurā šāda rīcība, izbūvējot atsevišķu katlumāju un neiekļaujot to mājas kopīpašuma daļā būtu aizliegta, nav. Tiek izmantots princips – ir atļauts tas, kas nav ar likumu aizliegts.

Sabiedrībai ir jāvēršas pret šādiem projektu realizētājiem, jo dzīvokļu īpašnieki ir iegādājušies nekvalitatīvu preci: veicot pirkumu, ir noslēptas svarīgas detaļas. Informācija, pārdodot dzīvokļus, tiek noklusēta ar savtīgu nodomu, lai projekta attīstītājs uz dzīvokļu īpašnieku rēķina varētu pelnīt arī turpmāk. Tādējādi tiesas ceļā var prasīt pirkšanas/pārdošanas līguma laušanu. Pastāv iespēja, vienoties ar apkures katla faktisko īpašnieku, to atpērkot.”

Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta juriskonsults Juris Bautra:

„Detalizētu konsultāciju iespējams sniegt, sīkāk iepazīstoties ar visiem dokumentiem un reālo situāciju. No situācijas apraksta ir nojaušams, ka projekta attīstītājs nav bijis godīgs pret dzīvokļu īpašniekiem, jo katlumājai un apkures katlam vajadzēja būt mājas kopīpašumam. Ja katlumāja atrodas ārpus dzīvojamās ēkas, tad uzmanības vērts ir jautājums, kam pieder zeme, uz kuras katlumāja atrodas. Jo dzīvojamai mājai piegulošā zeme ir kopīpašuma daļa.

Komersants nav tiesīgs piespiest pirkt gāzi par neatbilstoši augstu cenu, un dzīvokļu īpašnieki var domāt par kāda alternatīva siltuma avota ieviešanu. Pastāv iespēja atgūt apkures katlu mājas kopīpašumā, kā to izdarījuši Tomsona ielas 30 nama iedzīvotāji.”