Situācijas apraksts nesatur informāciju par darbiniekam nolīgto darba laiku – nepilns darba laiks vai normālais darba laiks –, kā arī nav zināmi faktiskie nodarbināšanas nosacījumi.

Tiesu praksē atzīts, ka summētā darba laika organizācija nav pieļaujama, ja tiek strādāts nepilns darba laiks. Summētā darba laika uzskaite, kā nosaka Darba likuma 140. panta pirmās daļas saturs, attiecas uz pilna darba laika darbiniekiem, uzliekot pienākumu darba devējam attiecīgajā pārskata periodā darbiniekam noteikto darba laiku sabalansēt ar minētā likuma 131. pantā noteikto normālo darba laiku (Augstākās tiesas 2015. gada 4. decembra sprieduma lietā Nr. SKC-2735/2015 (C28490012) 8.1. punkts).

Darba likuma 130. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka darba laiks likuma izpratnē ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā.

Darba likuma 131. panta pirmā daļa noteic, ka darbinieka normālais dienas darba laiks nedrīkst pārsniegt astoņas stundas, bet normālais nedēļas darba laiks – 40 stundas. Dienas darba laiks Darba likuma izpratnē ir darba laiks diennakts periodā. No minētajām tiesību normām izriet, ka normālais darba laiks ir 8 stundas diennakts periodā vai 40 stundas nedēļā un, ja darba rakstura dēļ nav iespējams ievērot noteikto normālo dienas vai nedēļas darba laika ilgumu, tiek noteikta summētā darba laika organizācija, lai darba devēja noteiktajā pārskata periodā darbiniekam netiek pārsniegts noteiktais normālais darba laiks. Līdz ar to arī uz darbiniekiem, kuriem nolīgts normālais darba laiks ar summētā darba laika organizāciju, attiecināms normālais darba laiks, kā Jūsu gadījumā minēts: 2020. gada janvārī – 176 stundas. Ja darba devējs ir nolīdzis normālo darba laiku ar summētā darba laika organizāciju, tad darba devējam jāorganizē darbinieka darba laiks tā, lai darbiniekam noteiktajā pārskata periodā tiktu nodrošināts pārskata perioda normālais darba laiks.

Nezinot precīzi faktiskās nodarbināšanas nosacījumus, skaidri nav iespējams pateikt, vai darbiniekam būs dīkstāve un virsstundas vai ne.

Par dīkstāvi norādāms – ja darba devējs darbinieku nenodarbina vai arī neveic darbinieka saistības izpildījuma pieņemšanai nepieciešamās darbības, tad darba devējam ir pienākums apmaksāt dīkstāvi, tas ir, Darba likuma 74. panta trešajā daļā noteikto atlīdzību (ja nolīgta laika alga, izmaksā noteikto darba samaksu, ja nolīgta akorda alga, izmaksā vidējo izpeļņu). Papildus jānorāda, ka par dīkstāvi, kas radusies darbinieka vainas dēļ, darbinieks šo atlīdzību nesaņem.

Virsstundu darbs ir darbs, kuru darbinieks veic virs normālā darba laika. Līdz ar to darbs, kuru darbinieks veic virs pārskata periodā noteiktā normālā darba laika, uzskatāms par virsstundu darbu.

Darba likuma 128. panta pirmā daļa noteic, ka, pārtraucot darba tiesiskās attiecības, darba devējam ir pienākums atlaišanas dienā aprēķināt un izmaksāt visas darbiniekam pienākošās naudas summas, līdz ar to, ja darbinieks nenostrādā noteikto summētā darba laika organizācijas pārskata periodu, jo darba tiesiskās attiecības tiek pārtrauktas, darba devējam ir pienākums noteikt normālā darba laika stundu daudzumu attiecīgajam periodam, kura laika periodā darbinieks veica pienākumus, un salīdzināt ar darbinieka faktiski nostrādāto darba laiku šajā periodā. Ja darbinieks ir nostrādājis virs attiecīgā perioda normālā darba laika stundu daudzuma, tad tās ir virsstundas un darbiniekam ir tiesības saņemt piemaksu par virsstundu darbu Darba likuma 68. panta pirmajā daļā noteiktajā apmērā – ne mazāk kā 100% apmērā no viņam noteiktās stundas vai dienas algas likmes –, bet, ja nolīgta akorda alga, – ne mazāk kā 100% apmērā no akorddarba izcenojuma par paveiktā darba daudzumu. Ja darbinieks nostrādājis mazāk stundu, ir vērtējami faktiski nodarbināšanas apstākļi, tai skaitā plānotais darba grafiks, tikai tad ir iespējams konstatēt, vai darbiniekam ir konstatējama dīkstāve vai nav.

Darba devējam, dibinot darba tiesiskās attiecības, darba līgumā precīzi jānorāda nolīgtais dienas vai nedēļas darba laiks, kas darbiniekam ir jānodrošina, arī organizējot summēto darba laiku. Līdz ar to darba līgumā ietvertais noteikums “darba samaksa tiek veikta pēc faktiski nostrādātā – darba uzskaites grafika” neatbrīvo darba devēju no pienākuma organizēt darbinieka darbu tā, lai darbiniekam tiktu nodrošināts darba līgumā nolīgtais darba laiks. Tāpat arī, ja darbinieks nostrādā vairāk stundu, nekā nolīgts darba līgumā, darba devējam ir pienākums veikt to uzskaiti un likumam atbilstošu apmaksu.