Uzdotā jautājuma būtība ir par pierādījumu fiksēšanu, ko preventīvi veiktu privātpersona. Pierādījumu galvenās īpašības ir to attiecināmība, pieļaujamība un ticamība. Konkrētajā gadījumā jautājums būs par pieļaujamību un ticamību.

Kriminālprocesa likuma 130. panta otrajā daļā ir noteikts, ka “par nepieļaujamām un pierādīšanā neizmantojamām atzīstamas tādas ziņas par faktiem, kuras iegūtas:

1. izmantojot vardarbību, draudus, šantāžu, viltu vai spaidus;
2. procesuālajā darbībā, ko veikusi persona, kurai saskaņā ar šo likumu nebija tiesību to veikt;
3. pieļaujot šajā likumā īpaši norādītos pārkāpumus, kas liedz konkrētā pierādījuma izmantošanu;
4. pārkāpjot kriminālprocesa pamatprincipus”.

Privātpersonai, iegūstot un fiksējot ziņas, vajadzētu izvairīties no vardarbības, draudiem, šantāžas, viltus vai spaidiem, kā arī no provokācijām pret personu, kura mutiski izsaka krimināli sodāmus pieprasījumus. Neviens normatīvs akts neuzliek kādas īpašas prasības krimināli sodāmu pieprasījumu fiksēšanas veidam. Par pierādījumu var kalpot gan liecinieka liecība, gan sarunas ieraksts diktofonā vai telefonā. Attiecībā uz audioierakstu var rasties problēma ar tā ticamību. Ja persona neatzīs sarunas faktu vai, noklausoties fiksēto sarunu, neatzīs savu balsi, visticamāk, kriminālprocesa ietvaros būs nepieciešams nozīmēt fonoskopisko ekspertīzi. Prakse rāda, ka fonoskopiskās ekspertīzes gaitā var netikt atpazīta konkrētas personas balss, ja ieraksts ir pārāk vājš. No otras puses, jutīgu iekārtu un ierīču izmantošana audioinformācijas ieguvei slēptā veidā (kas norādītas Ministru kabineta 2007. gada 25. septembra noteikumos Nr. 645 “Noteikumi par Nacionālo stratēģiskas nozīmes preču un pakalpojumu sarakstu”) ir noziedzīgs nodarījums, par ko atbildība paredzēta Krimināllikuma 237.1 pantā.

No prakses ir zināms, ja pret personu tiek vērsts noziedzīgs nodarījums, tiesībsargājošās iestādes, ja saskata tam pamatu, parasti piešķir speciālas iekārtas faktu fiksēšanai, personu instruējot, kā tās jālieto un kā jāuzvedas ar potenciālo likumpārkāpēju, pēdējo neprovocējot izdarīt noziedzīgu nodarījumu. Bet tādā gadījumā personai ir jāvēršas ar iesniegumu tiesībsargājošās iestādēs, aizdomu gadījumā par Krimināllikuma 183. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu – Valsts policijā.

Papildus norādāms, ka faktu fiksēšana ir zvērinātu tiesu izpildītāju funkcija (Tiesu izpildītāju likuma 74. panta pirmās daļas 2. punkts). Par šo pierādījumu fiksēšanas veidu sīkāka informācija meklējama Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju mājaslapā “www.lzti.lv”, tur arī atrodami metodiskie norādījumi Noteikumi par faktu fiksēšanu.

Praksē nereti privātpersonas izvēlas fiksēt dažādus faktus pie zvērinātiem tiesu izpildītājiem, tai skaitā saņemtās un nosūtītās īsziņas. Tomēr manā ieskatā tas nav nepieciešams, lai persona pierādītu pret sevi vērsta Krimināllikuma 183. pantā paredzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Šo faktu jebkurā gadījumā pārbaudīs izmeklēšanas iestāde, izprasot ziņas no attiecīgā mobilo sakaru operatora.