Saskaņā ar Būvniecības likuma 15. panta pirmās daļas 2. punktu būvatļauju izdod tad, ja būvniecības iecere ir saskaņota ar zemesgabala īpašnieku [..].  

Tātad gadījumā, kad būvniecības ieceri realizē persona, kura nav zemesgabala īpašnieks, būvvalde var atteikt izdot būvatļauju, ja šāds saskaņojums nav pievienots būvniecības dokumentiem. Tāda situācija var rasties, ja, piemēram, privātpersona vēlas apbūvēt zemi, kas ieguldīta tai pašai privātpersonai piederošas kapitālsabiedrības pamatkapitālā.  

Lai gan saskaņā ar likuma “Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu un zemnieka vai zvejnieka saimniecību” 8. panta trešo daļu zemnieku saimniecība iegūst juridiskās personas tiesības ar brīdi, kad tiek reģistrēta Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā, tomēr tiesu praksē atzīts, ka manta, kuru zemnieku saimniecības īpašnieks nodala saimnieciskajai darbībai, nav nošķirta atsevišķā juridiskajā personā (kaut arī likumā attiecībā uz zemnieku saimniecību tiek lietots jēdziens “juridiskā persona”). Tāpat nav nodalīta īpašnieka un zemnieku saimniecības atbildība. Tādējādi zemnieku saimniecība ir vienīgi fiziskās personas īpašuma organizēšanas forma. Tas nozīmē, ka zemnieku saimniecība būtībā nemaz neatbilst juridiskās personas būtībai. Mantas un atbildības nenošķiršana nozīmē, ka dalība zemnieku saimniecībā neveido jebkādu konkrētu objektu jeb lietu civiltiesiskajā izpratnē (kā, piemēram, daļa, akcija, paja). Tādu nav iespējams atsavināt kā civiltiesiskās apgrozības objektu. Ne zemnieku saimniecība, ne tās manta neveido kopīpašumu, kuru varētu prasīt sadalīt (skat. Augstākās tiesas 18.10.2024. spriedumu Nr. SKA-169/2024).  

Līdz ar to prasība noslēgt zemes nomas līgumu konkrētajā situācijā nav pamatota.