Daļa, kuru vecāks nav saņēmis, ir piedzenama vecāka labā arī pēc bērna pilngadības sasniegšanas. Tādējādi, ja tiesu izpildītājam jau ir izpildu lieta, viņš parāda piedziņu turpina, līdz parādsaistības dzēstas. 

Lai gan judikatūrā atzīts, ka uzturlīdzekļu piedziņa vecāka labā veicama līdz bērna pilngadības sasniegšanai, vecāki var vienoties, ka arī pēc bērna pilngadības sasniegšanas uzturlīdzekļu izmaksa turpinās, tomēr šāda vienošanās praksē ir neviennozīmīgi vērtēta. No vienas puses, vecāki ir tiesīgi labprātīgi vienoties par katra pienākumiem, tiesībām, arī bērnam sasniedzot pilngadību, no otras puses, šāda vienošanās būs pildāma tiktāl, ciktāl otrs vecāks nelūgs to atzīt par spēkā neesošu, pamatojot savu prasījumu ar to, ka pēc pilngadības sasniegšanas bērnam pašam ir tiesībspēja un rīcībspēja un vecākam nav nekāda juridiska pamatojuma bērnu apgādāt un būt starpniekam starp otru vecāku un bērnu. 

Tā kā pēc bērna pilngadības sasniegšanas uzturlīdzekļus saņem pats bērns, no dienas, kad bērns ir sasniedzis pilngadību, māte zaudē tiesības saņemt bērna uzturam paredzētos līdzekļus un izbeidzas tēva pienākums izmaksāt tos pilngadīga bērna mātei. 

Praksē gan novērots, ka tiesu izpildītājs piedziņu turpina, līdz tiesa nav nolēmusi vienošanos atzīt par spēkā neesošu. Tomēr var rasties situācija, ka vecākam uzturlīdzekļu maksājumi, kas saņemti pēc bērna pilngadības sasniegšanas, ir jāatmaksā. 

Tāpēc juridiski korektāk būtu, ja bērns pēc pilngadības sasniegšanas pats slēgtu vienošanos par veidu un kārtību, kādā saņems uzturlīdzekļus savā bankas kontā.