Civillikuma tiesību normas paredz, ka ar uztura līgumu viena puse nodod otrai kādu mantisku vērtību (tas var būt arī nekustamais īpašums), par ko otra puse tai dod uzturu, kamēr uztura ņēmējs dzīvo, ja vien par šā pienākuma ilgumu nav norunāts citādi. Trešajām personām, tajā skaitā uztura ņēmējas potenciālajiem mantiniekiem, nav paredzētas tiesības pretendēt uz mantu (piemēram, nekustamo īpašumu), kas nodota uztura devējam. Tiesiski noslēgtu uztura līgumu apstrīdēt parasti nav pamata. Tas gan neizslēdz iespēju tomēr mēģināt apstrīdēt līgumu tiesā, bet, ja prasība izrādīsies nepamatota, tā ir noraidāma. Pretēja situācija būtu, ja ar uztura līgumu apslēpts cits darījums, piemēram, dāvinājuma līgums, vai uztura līgumam pastāv citi juridiski defekti.

Uztura līgums paredz īpašuma tiesību uz nekustamo īpašumu pāreju uztura devējam, kurš pēc īpašuma tiesību reģistrēšanas zemesgrāmatā kļūst par īpašnieku. Līdz ar to uztura devēja parādu piedziņa var tikt vērsta arī uz īpašumu, kas iegūts uz uztura līguma pamata, to pārdodot izsolē, bet, apstiprinot izsoles aktu, tiek dzēstas visas zemesgrāmatā uz īpašumu ierakstītās parādu saistības, apgrūtinājumi un aizlieguma atzīmes.