1. Pirms uztura līguma slēgšanas abām pusēm būtu jāpārliecinās par otras puses parādu neesamību un spējām izpildīt uzņemtās saistības ilgtermiņā. Tas ir būtiski, ņemot vērā, ka uztura līgums paredz to, ka uztura ņēmējs nodod īpašuma tiesības uz kādu mantisko vērtību (piemēram, nekustamo īpašumu) uztura devējam, kurš kļūst par attiecīgās mantas īpašnieku, un starp pusēm rodas ilgstoši pildāma uztura došanas saistība. Attiecībā par situācijām, kurās uztura ņēmējs nespēj samaksāt parādus, skaidrojums ir atrodams Civillikuma 2099. pantā. Savukārt situācijām, kad parāda saistības ir vai rodas pēc uztura līguma noslēgšanas uztura devējam, turklāt tiek veikta šo parādu piedziņa vai uzsākts uztura devēja fiziskās personas maksātnespējas process, viena tiesību norma, kas sniegtu atbildi, likumos nav atrodama.

Tā kā uztura līgums paredz to, ka īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu pāriet uztura devējam, kurš kļūst par attiecīgās lietas īpašnieku, tad no tā izriet – ja uztura devēja kreditors (piemēram, banka), kuram ir reģistrēta hipotēka (ķīlas tiesība) uz uztura devēja citu nekustamo īpašumu, no tā pārdošanas negūst savu prasījumu pilnīgu apmierinājumu (parādnieka ieķīlātā manta nav bijusi pietiekama kreditora prasījuma segšanai), tad kreditora prasījuma apmierināšanai var tikt vērsta piedziņa uz citu parādniekam piederošu mantu, arī tādu, kas iegūta uz uztura līguma pamata.

Fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas un dot iespēju parādniekam, kura manta un ienākumi nav pietiekami visu saistību segšanai, tikt atbrīvotam no neizpildītajām saistībām un atjaunot maksātspēju.

Ja, pārdodot ieķīlāto parādnieka mantu, saņemta naudas summa, kas nesedz nodrošinātā kreditora prasījumu, attiecīgais kreditors prasījumu nesegtajā daļā iegūst nenodrošinātā kreditora statusu.

Normatīvie akti neparedz aizliegumu vērst piedziņu vai maksātnespējas procesā pārdot parādnieka mantu, kas iegūta, pamatojoties uz uztura līgumu, un par kuru uztura došanas saistība nav pilnā apmērā izpildīta. Līdz ar to uztura devēja mantas pārdošana maksātnespējas procesā var tikt vērsta arī pret nekustamo īpašumu, kas iegūts uz uztura līguma pamata.

2. Uztura ņēmēja aizsardzībai Civillikuma 2100. pants paredz, ja uztura devējam nodod nekustamu īpašumu, tad zemesgrāmatā ierakstāma uztura saņēmēja labā ķīlas tiesība uztura vērtībā, kā arī parasti līguma slēdzēji vienojas par to, ka zemesgrāmatā reģistrējamas uztura ņēmēja tiesības dzīvot nekustamajā īpašumā līdz savai nāvei un ierakstāms aizliegums īpašumu atsavināt, atdāvināt vai apgrūtināt bez uztura ņēmēja piekrišanas. Tādējādi var pasargāt uztura ņēmēja tiesības līdz mūža galam nodzīvot nekustamajā īpašumā, jo uztura devēja iespējamā rīcība ar nekustamo īpašumu tiek ierobežota.

Savukārt gadījumā, kad nekustamais īpašums maksātnespējas procesa ietvaros tiek pārdots izsolē, izsole izdarāma un īpašuma tiesības nostiprināmas uz ieguvēja vārda saskaņā ar Civilprocesa likuma noteikumiem par mantas pārdošanu piespiestā izsolē. Civilprocesa likuma 613. panta piektā daļa paredz, ka, apstiprinot izsoles aktu, tiek dzēstas visas zemesgrāmatā uz šo īpašumu ierakstītās parādu saistības, kā arī tiek dzēsti apgrūtinājumi un aizlieguma atzīmes.

Kopumā norādāms, ka šajos jautājumos būtiski ņemt vērā katra gadījuma apstākļus, kas var mainīt arī iznākumu, ja runa ir par tiesā izskatāmu strīdu. Tāpēc būtu ieteicams gan pirms uztura līguma noslēgšanas, gan arī tad, ja rodas sarežģījumi tā izpildes laikā, vērsties pēc juridiskās palīdzības vai vismaz konsultācijas.