Jā, tiesiskais regulējums par svētku dienām un darbinieku nodarbinātību ir ietverts Darba likumā un likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”. Darba likums kā jumta likums ir saistošs ikvienam darba ņēmējam – kā valsts, tā privātajā sektorā nodarbinātam.

Piemēram, Darba likuma 135. pantā ir noteikts, ka pirms svētku dienām darba dienas ilgums saīsināms par vienu stundu, ja darba koplīgumā, darba kārtības noteikumos vai darba līgumā nav noteikts īsāks darba laiks. Likuma 141. pantā svētku dienas ir klasificētas kā atpūtas laiks, kurā darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata. 

Savukārt 144. pants paredz, ka darbinieki netiek nodarbināti likumā noteiktajās svētku dienās. Tomēr, ja ir nepieciešams uzņēmumā nodrošināt nepārtrauktu darba gaitu, atļauts nodarbināt darbinieku svētku dienā, piešķirot viņam atpūtu citā nedēļas dienā vai izmaksājot atbilstošu atlīdzību. Tādējādi atbilstoši darba specifikai un darba līgumā nolīgtajai darba laika uzskaitei ir darbinieki, kam var būt svētku dienā jāstrādā. Atsevišķa uzskaitījuma, kurā ir noteiktas profesijas vai iestādes, kam svētku dienās nav jāstrādā, nav.

Likuma “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 1. pantā ir uzskaitītas šādas svētku dienas:

• 1. janvāris – Jaungada diena;
• Lielā Piektdiena, Pirmās Lieldienas un otrā Lieldienu diena;
• 1. maijs – Darba svētki, Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena;
• 4. maijs – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena;
• maija otrā svētdiena – Mātes diena;
• Vasarsvētki;
• 23. jūnijs – Līgo diena;
• 24. jūnijs – Jāņu diena (vasaras saulgrieži);
• Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku noslēguma diena;
• 18. novembris – Latvijas Republikas Proklamēšanas diena;
• 24., 25. un 26. decembris – Ziemassvētki (ziemas saulgrieži);
• 31. decembris – Vecgada diena.