Šajā gadījumā nav runa par taisnīgumu vai diskrimināciju, bet par Darba likuma regulējumā noteikto. Proti, Darba likumā nav noteiktas darbinieka tiesības apmeklēt ārstu darba laikā. Tādēļ vizītes pie ārsta būtu jāieplāno ārpus darba laika vai, ja iespējams, darba pārtraukumā. 

Tomēr likums paredz izņēmumus. Piemēram, Darba likuma 147. panta pirmā daļa noteic, ka darba devējam ir jānodrošina iespēja grūtniecei atstāt darbavietu, lai veiktu veselības pārbaudi pirmsdzemdību periodā, ja šādu pārbaudi viņai nav iespēju veikt ārpus darba laika. Savukārt atbilstoši Darba likuma 147. panta trešajai daļai darbiniekam, kura aprūpē ir bērns līdz 18 gadiem, ir tiesības uz īslaicīgu prombūtni bērna saslimšanas vai nelaimes gadījumā, ka arī lai piedalītos bērna veselības pārbaudē, ja minētās pārbaudes nav iespējams veikt ārpus darba laika. 

Ja pārtraukuma laikā ārstu apmeklēt nav iespējams, tad darbinieks laikus var vērsties pie darba devēja ar iesniegumu, lūdzot piemērot Darba likuma 147. panta otro daļu, kurā darbiniekam ir paredzētas tiesības uz īslaicīgu prombūtni, ja darbinieka tūlītēja klātbūtne nav iespējama nepārvaramas varas, nejauša notikuma vai citu ārkārtēju apstākļu dēļ. Iesniegumā darbinieks var lūgt atļaut pie ārsta pavadīto laiku atstrādāt citā laikā, ja tas ir iespējams.  

Kā apliecinājumu darba devējam, ka darbinieks ir bijis pie ārsta, būtu jāpalūdz ārstam sagatavot izziņu. 

Likums neregulē īslaicīgas prombūtnes ilgumu, īslaicīga prombūtne tieši nepiešķir darbiniekam tiesības saņemt darba algu par prombūtnē pavadīto laiku, taču šo jautājumu ieteicams atsevišķi izrunāt ar darba devēju.