Lieta tika izskatīta pēc Administratīvās apgabaltiesas un Rīgas pilsētas tiesas pieteikumiem par likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8. panta trešās daļas 20.4 punkta un 9. panta pirmās daļas 5. punkta atbilstību Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. Apstrīdētās normas kā vienots regulējums nosaka iedzīvotāju pienākumu maksāt ienākuma nodokli no izložu un azartspēļu laimestiem, kuru kopsumma taksācijas gada laikā pārsniedz 3000 euro. Pieteikuma iesniedzējas uzskatīja, ka atbilstoši apstrīdētajām normām var veidoties tādas situācijas, kurās maksājamais nodoklis ir lielāks par reālo laimestu. To ieskatā likumdevējs nepamatoti ir atkāpies no objektīvā neto principa, kas paredz iespēju no gūtajiem ienākumiem atskaitīt saistītos izdevumus. Šādā veidā ienākumi faktiski tiekot aplikti ar nodokli dubultā.
Satversmes tiesa norādīja, ka valstij, nosakot un īstenojot nodokļu politiku, ir plaša rīcības brīvība. Tai ir tiesības izvēlēties, kādas nodokļu likmes un kādām personu kategorijām nosakāmas. Tas nozīmē, ka likumdevējs var noteikt pienākumu maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli arī par tādu ienākumu, kas nav ienākums no saimnieciskās darbības. Izlozes un azartspēles, atšķirībā no saimnieciskās darbības, ir izklaides pakalpojums. Izlozēs un azartspēlēs spēlētājs veiksmes gadījumā var gūt laimestu, tomēr to mērķis nav gūt regulārus un paredzamus ienākumus. Tāpat izdevumi par dalību spēlē nav uzskatāmi par ieguldītiem līdzekļiem paredzama ienākuma gūšanai. Tādēļ izložu un azartspēļu laimesti nav salīdzināmi ar ienākumiem no saimnieciskās darbības, un likumdevējs uz iedzīvotāju ienākuma nodokli no izložu un azartspēļu laimestiem var neattiecināt objektīvā neto principu.
Satversmes tiesa atzina, ka likumdevējs ir samērojis spēlētāja tiesības uz īpašumu un sabiedrības interesi gan mazināt izložu un azartspēļu atkarības risku, gan gūt lielākus budžeta ieņēmumus no nodokļa maksājumiem. Tiesa ņēma vērā arī to, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis nav jāmaksā no visa izložu un azartspēļu laimesta, bet tikai no tās daļas, kas pārsniedz 3000 euro taksācijas gadā. Tādā veidā tiek īstenota apstrīdēto normu regulatīvā un preventīvā funkcija – atturēt personas no regulāras izložu un azartspēļu spēlēšanas ar lielu dalības maksu, potenciāli novēršot atkarības riskus. Tas ir ieguvums gan pašiem spēlētājiem, gan visai sabiedrībai. Vienlaikus tiesa secināja, ka izlozes vai azartspēles rezultātā iegūtais laimests ir jauns spēlētāja ienākums, par kuru maksājams ienākuma nodoklis likumā noteiktajā kārtībā. Tādējādi iedzīvotāju ienākuma nodoklis no izložu un azartspēļu laimestiem netiek maksāts dubultā par vieniem un tiem pašiem nodokļu maksātāja līdzekļiem.
Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētās normas atbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.
Saistītā lieta: 2023-33-01
