Apstrīdētā norma
- Civilprocesa likuma 43. panta ceturtā daļa (turpmāk arī – apstrīdētā norma):
“Tiesa vai tiesnesis, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, pilnīgi vai daļēji atbrīvo to no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, kā arī atliek valsts ienākumos piespriesto tiesas izdevumu samaksu vai sadala to termiņos.”
Augstāka juridiska spēka norma
- Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92. panta pirmais teikums:
“Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.”
Lietas fakti
Lieta ierosināta pēc ārvalsts komersanta konstitucionālās sūdzības. Pieteikuma iesniedzējs Latvijas vispārējās jurisdikcijas tiesā iesniedza prasības pieteikumu, vienlaikus lūdzot daļēju atbrīvojumu no valsts nodevas samaksas. Pirmās instances tiesa piemēroja apstrīdēto normu un minēto lūgumu noraidīja, uzdodot Pieteikuma iesniedzējam samaksāt valsts nodevu pilnā apmērā. Pieteikuma iesniedzējs, nespējot samaksāt valsts nodevu noteiktajā apmērā, samazināja prasības apmēru un samaksāja valsts nodevu mazākā – samazinātajai prasībai atbilstošā – apmērā.
Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka tam ir ierobežotas Satversmes 92. pantā ietvertās tiesības uz pieeju tiesai, jo apstrīdētā norma neparedz, ka finansiālās grūtībās nonākusi privāto tiesību juridiskā persona var tikt atbrīvota no pienākuma maksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu.
Tiesas secinājumi
- Par Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumu
Tiesību uz taisnīgu tiesu būtība prasa, lai šīs tiesības varētu īstenot ne vien fiziskā persona, bet arī privāto tiesību juridiskā persona. Turklāt arī privāto tiesību juridiskā persona var nonākt finansiālās grūtībās, kas ietekmētu tās spēju veikt ar tiesvedības procesu saistītus obligātus maksājumus. Līdz ar to Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ir ietverts likumdevēja pienākums nodrošināt tiesas pieejamību ikvienai personai, arī privāto tiesību juridiskajai personai, kuras finanšu līdzekļi nav pietiekami, lai samaksātu valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. [11.-11.3.]
- Par to, kāpēc likumdevējs nav izpildījis tam Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto pienākumu
Latvijas tiesību sistēmā juridiskās personas statuss ir piešķirts dažādiem tiesību subjektiem – gan tādiem, kas dibināti nolūkā gūt peļņu, gan tādiem, kuri pastāv citu, ar peļņas gūšanu nesaistītu mērķu labad. Tomēr arī tāda juridiskā persona, kas dibināta peļņas gūšanas nolūkā, lai gan nav pasludināts tās maksātnespējas process, var nonākt finansiālās grūtībās, kas ietekmē tās spēju samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Nevērtējot konkrētas privāto tiesību juridiskās personas spēju veikt pieprasīto maksājumu, nav iespējams apgalvot, ka tai ir pietiekami finanšu līdzekļi, lai samaksātu valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Jautājumā par tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu nav objektīva pamata pieņēmumam, ka ikvienai privāto tiesību juridiskajai personai ir pietiekami finanšu līdzekļi, lai samaksātu valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Šāds pieņēmums var radīt tādu demokrātiskā tiesiskā valstī nepieļaujamu situāciju, ka personai nav pieejas tiesai, jo tai nav šā maksājuma veikšanai nepieciešamo finanšu līdzekļu. [14.-14.2.]
Satversmes tiesa secināja, ka Civilprocesa likumā noteiktais tiesiskais regulējums neparedz tiesības lūgt pilnīgu vai daļēju atbrīvojumu no valsts nodevas tādai privāto tiesību juridiskajai personai, kurai nav pasludināts maksātnespējas process, bet kura nespēj veikt šo maksājumu, lai savu tiesību aizsardzībai vērstos tiesā. Tiesiskais regulējums neparedz arī citas alternatīvas tiesas pieejamības nodrošināšanai šādai privāto tiesību juridiskajai personai. Tādējādi nav nodrošināts tas, lai šāda privāto tiesību juridiskā persona varētu panākt savu tiesību aizsardzību tiesā. Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz privāto tiesību juridiskajai personai tiesības lūgt tiesu lemt par tās atbrīvošanu no pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. [14.3.]
- Par brīdi, ar kuru civilprocesa likuma regulējums zaudē spēku
Attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju Civilprocesa likuma 43. panta ceturtā daļa, ciktāl tā neparedz privāto tiesību juridiskajai personai tiesības lūgt, lai tiesa lemj par tās atbrīvošanu no pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu, zaudē spēku no Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.
Lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku attiecībā uz citām personām, Satversmes tiesa ņēma vērā, ka Latvijas normatīvajos aktos šobrīd nav noteikts tiesiskais mehānisms un kritēriji, kas vispārējās jurisdikcijas tiesai būtu jāizvērtē, lemjot par privāto tiesību juridiskās personas pilnīgu vai daļēju atbrīvošanu no pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu. Tādēļ tiesiskās drošības nolūkos likumdevējam ir nepieciešams saprātīgs laiks padziļinātas un kompleksas izpētes veikšanai, lai izstrādātu tādu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu tiesas pieejamību ikvienai privāto tiesību juridiskajai personai. Līdz ar to attiecībā uz citām personām Civilprocesa likuma 43. panta ceturtā daļa, ciktāl tā neparedz privāto tiesību juridiskajai personai tiesības lūgt, lai tiesa lemj par tās atbrīvošanu no pienākuma samaksāt valsts nodevu par prasības pieteikuma iesniegšanu, zaudē spēku no 2023. gada 1. oktobra. [15.]
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.
Sprieduma teksts ir pieejams Satversmes tiesas mājaslapā.
Saistītā lieta: 2022-05-01
