Pašvaldības ceļš nevar būt kā servitūts; tam arī turpmāk ir jābūt kā pašvaldības ceļam, un cienījamam zemes īpašniekam ir jāsaprot, ka arī viņš ir „pie vainas” , ka atļāvis savā zemesgabalā iemērīt zemi, uz kuras atrodas publiskais ceļš. Viņam ir jāapzinās, ka šis ceļš tiks atsavināts ar visu zemi un nodalījuma joslu zem šī ceļa.

Juridiski pareizi un korekti ir tā, ka šī zeme zem ceļa, atbilstoši Autoceļu likumā noteiktajam un pārējiem ar zemes reformu saistītajiem likumiem, pieder pašvaldībai. Šim zemes īpašniekam ir instrumentāli jāpārmēra savs zemes īpašums, lai tiktu skaidrībā – cik īstenībā liela ir zemes platība (vai tā atbilst tai, kas viņam ir piešķirta un par ko viņš maksā nodokli, vai, gluži pretēji - tā ir par lielu un tātad ir jāizņem laukā šī pašvaldības ceļa platība). Protams, šāda īpašuma lietu sakārtošana maksās dārgi.

Otra rīcība – viņš var nedarīt neko, bet samierināties ar šā ceļa esamību, jo Autoceļu likuma 4.pants nosaka: pašvaldību un komersantu ceļi un to zemes, tai skaitā ceļu zemes nodalījuma joslas, kā arī māju ceļi ir attiecīgo pašvaldību, komersantu vai fizisko personu īpašums. Tātad zemes īpašniekam nemaz nepiekrīt šī zeme, kas viņam ir iemērīta, jo ceļš ar grāvjiem ir viens kopīgs īpašums, kas piekrīt pašvaldībai. Taču, lai sīkāk komentētu šo gadījumu, ir jāredz dokumenti un zemes plāni.