FOTO: Tieslietu ministrija.
18. jūnijā Saeima pirmajā lasījumā atbalstīja jauno Kriminālsodu izpildes likumprojektu. Tieslietu ministrijas Kriminālsodu izpildes politikas nodaļas vadītāja KRISTĪNE ĶIPĒNA intervijā stāsta, kāpēc ir vajadzīga jauna sodu izpildes filozofija un kādā virzienā plānots attīstīties.
Brīvības atņemšanas soda izpildi šobrīd regulē 1971. gadā pieņemtais Latvijas Sodu izpildes kodekss. Tas ir grozīts vairāk nekā 40 reižu, lai atbilstu jaunākajiem cilvēktiesību standartiem ieslodzījuma vietās un brīvības atņemšanas soda izpildes starptautiskajām prasībām. Kāpēc jaunu Kriminālsodu izpildes likumprojektu neizstrādāja agrāk?
Latvijas Sodu izpildes kodekss ir pēdējais no PSRS mantotais likums. Bet šis likums nekad nav bijis novecojis. Tas visu laiku ir pilnveidots, ir bijis “dzīvs”, turklāt mūsu – Tieslietu ministrijas, Ieslodzījuma vietu pārvaldes un Valsts probācijas dienesta – vēlme attīstīties ir gājusi pa priekšu jauna likumprojekta izstrādes ātrumam, nemitīgi to apsteidzot.
Kriminālsodu izpildes likumu rakstām jau vismaz desmit gadus – šī ir trešā likuma versija. Ko tas nozīmē, un kāpēc tā sanāca?
Ieslodzījuma vietu un probācijas sistēma Latvijā attīstās ārkārtīgi dinamiski. Gribētos teikt, ka pēdējos 20 gados Latvijā tās attīstības temps ir viens no straujākajiem Eiropā.
Nemitīgi kriminālsodu izpildes sistēmu pilnveidojām – tikko bijām uzrakstījuši kādu likuma versiju, dažādu ārēju un objektīvu apstākļu dēļ izveidojās situācija, kurā bija nepieciešams ātri ieviest plānotās izmaiņas praksē, tāpēc kodeksā jau dzīvo daļa inovāciju, kas bija paredzētas kādā likumprojekta versijā.
Ja Tieslietu ministrija būtu virzījusi pirmo likumprojekta versiju, tad tajā būtu normas, kas jau ilgus gadus ir spēkā kodeksa grozījumos. Piemēram, tas attiecas uz soda izciešanas režīma vidējās pakāpes likvidēšanu slēgtajā cietumā, kā arī 2025. gadā notikušo pāreju uz divu veidu cietumiem u. tml.
Kāpēc tagad nolemts rakstīt jaunu likumu? Vai nevar palikt, kā ir, ja kodekss nav novecojis?
Vecais kodekss teorētiski varēja vēl pastāvēt. Bet skaidrs, ka dzīvojam 21. gadsimtā un bija jātop jaunam likumam. Ļoti daudz ko nosaka likuma struktūra. Tā ietekmēs to, cik ērti būs likumu piemērot dzīvē, vai tajā būs iespējams atrast atbildi sarežģītās situācijās.
Jāatzīst, ka ar daudzajiem grozījumiem kodeksa struktūra bija izjaukta. Tas reizēm radīja interpretācijas problēmas.
Tāpat kodeksā nebija normu, kuras iezīmētu kopējo turpmākās attīstības virzienu.
Jaunajā likumprojektā ir iekļauta principu sadaļa, kas nosaka jaunu soda izpildes filozofiju, ideoloģiju, virzienu, kurā gribam attīstīties. Likumprojektā ietvertais virziens sakrīt ar Eiropas standartiem un izpratni par to, kādai jābūt cietumsoda un probācijas sodu izpildei.
Starp citu, likumprojektā izvairāmies arī lietot vārdu salikumu “soda izciešana”, jo soda mērķis nav radīt ciešanas notiesātajiem.
Cik ilgi rakstījāt Kriminālsodu izpildes likumprojekta trešo versiju?
Šo versiju rakstījām pāris gadu un šajā laikā apzināti nevirzījām jaunus kodeksa grozījumus. Kriminālsodu izpildes likumprojekts nenes konceptuāli būtiskas reformas, jo tās ir veiktas tieši pēdējā desmitgadē, tomēr tajā ir ļoti daudz sīku pilnveidojumu, kuri kopumā nostiprina cilvēktiesībās balstītu kriminālsodu izpildi, efektivizējot soda izpildes procesus un vairojot sabiedrības drošību.
Kas bija visgrūtākais jaunā likuma rakstīšanas procesā?
Mūsu idejas par to, kā vajadzētu un kā būtu labāk, bija mazliet jābremzē, jo infrastruktūra vecajos cietumos ir novecojusi un neļauj izvērsties. Ar jauno likumu mēs būtu gribējuši vēl plašāku, dinamiskāku attīstību. Ja visu cietumu infrastruktūra būtu tāda kā jaunajā Liepājas cietumā, tad likumā būtu daudz lielākas ambīcijas.
Kādas? Vai varat minēt piemēru?
Kaut vai ieslodzīto kontakti ar ārpasauli. Gribētu, lai ieslodzītie varētu biežāk telefoniski sazināties ar ģimeni vai arī būtu vairāk īslaicīgo (līdz divām stundām) vai ilglaicīgo (līdz 48 stundām) satikšanos. Taču, ja cietumā ir noteikts skaits telpu, kuras izmanto ilgstošajām vizītēm un nav iespējams šo skaitu palielināt, tad nevaram to plānot. Tāpat šādi pilnveidojumi prasītu arī vairāk personāla cietumos vai tehniskos līdzekļus.
Likumprojekta apspriešanas gaitā TAP portālā bija diezgan daudz iebildumu no dažādām institūcijām, piemēram, no Datu valsts inspekcijas par videonovērošanas kamerām.
Iebildumu nepavisam nebija daudz. Institūciju izteiktās pretenzijas bija par atsevišķām likumprojekta normām, kuras nebija skaidras vai kuras vajadzēja vēl papildus detalizēt. Nevienai institūcijai nebija konceptuālu iebildumu pret likumprojekta virzību. Visas iebildes tika saskaņotas, likumprojekts Saeimā ir izskatīts un pieņemts pirmajā lasījumā.
Kas ir būtiskākās lietas, kuras jau bija novērstas kodeksā un ir iekļautas jaunajā likumprojektā?
Likumprojekts turpina soda izpildes vienkāršošanu, padarot soda izpildes procesu vieglāku, ātrāku un mazinot administratīvo slogu gan brīvības atņemšanas soda, gan sabiedrībā izpildāmo sodu norisē.
Likumprojekta anotācijā norādīts, ka tā izstrādi ietekmēja arī provizoriskais laiks, kad darbību uzsāks jaunais Liepājas cietums. Tas ir būtisks pagrieziena punkts, jo tiek radīta jaunai soda izpildes filozofijai atbilstoša ieslodzījuma vietu infrastruktūra. Kādā veidā cietuma infrastruktūra saskan ar likumprojektu?
Jaunā cietuma infrastruktūra ir vieta, kur likumprojekta ideoloģiju būs visvieglāk īstenot.
Vecajā infrastruktūrā vajadzēs palauzīt galvu par to, kā ieviest jauno ideoloģiju.
Liepājas cietuma infrastruktūra būs vieta, kur šī ideoloģija, principi var darboties pilnvērtīgi. Liela nozīme ir tam, ka Liepājas cietumā ir tikai divvietīgas kameras. Tādējādi infrastruktūra Liepājā un mazākā apjomā arī citos cietumos, kur ir neliels pilnībā renovētu vietu skaits, ir būtisks priekšnosacījums, lai likumprojekts pilnībā sasniegtu savu mērķi. Turklāt jaunajā infrastruktūrā ir vieglāk izvairīties arī no ierastas, bet modernos apstākļos nevēlamas prakses.
Pārējos cietumos jauno likumu ar atšķirīgo ideoloģiju ieviest būs sarežģītāk, tomēr ne neiespējami.
Zinu, ka tagad iecerēts pārveidot ieslodzījuma vietu sievietēm.
Tas ir mūsu plāns nākamajam Norvēģijas finanšu instrumenta 2021.–2028. gada periodam. Norvēģijas valdība ļoti atbalsta Latvijas korekcijas dienestu attīstību. Laika gaitā tikuši īstenoti dažādi projekti, un par to esam pateicīgi Norvēgijas valdībai un mūsu tiešajam sadarbības partnerim – Korekcijas dienestu direktorātam.
Mūsu plānotais projekts paredz, ka Cēsīs, kur šobrīd ir nepilngadīgo audzināšanas iestāde, tiks veidota jauna infrastruktūra ieslodzītajām sievietēm.
Patlaban ieslodzītās sievietes atrodas Iļģuciema cietumā, kur infrastruktūra ir novecojusi un nepiemērota. Tradicionālā cietumu infrastruktūra ir veidota, balstoties uz ieslodzīto vīriešu vajadzībām un specifiku.
Ieslodzītās sievietes ir maza daļa no ieslodzītajiem, viņu vajadzības, dzīves laikā gūto un nerisināto traumu pieredze pieprasa citādi organizētu soda izpildes procesu.
Turklāt arī Eiropas institūciju izpratne par ieslodzīto sieviešu vajadzībām pēdējos gados ir būtiski mainījusies. Piemēram, Eiropas Padome plāno izstrādāt rekomendāciju par to, kā soda izpilde jāorganizē ieslodzītajām sievietēm, un mēs vēlamies iet kopsolī ar Eiropas tendencēm. Pēc jaunās infrastruktūras izveides tika slēgts Iļģuciema cietums.
Bet arī visos pārējos cietumos infrastruktūra ir novecojusi.
Esam nemitīgā dinamiskā attīstības procesā arī šajā jautājumā. Pērn augustā valdība apstiprināja ziņojumu par to, kā attīstīsim ieslodzījuma vietu infrastruktūru. Šī gada sākumā Liepājas cietums uzsāka darbību jaunajās telpās, vecās telpas vairs netiek izmantotas. 30. jūnijā tika slēgts Jelgavas cietums, un visus ieslodzītos pārvietoja uz jauno Liepājas cietumu. Līdz gada beigām tiks slēgta Daugavgrīvas cietuma Grīvas nodaļa un ieslodzītie tiks pārvietoti uz jauno Liepājas cietumu vai citiem cietumiem.
Tieslietu ministrija plāno attīstīt noteiktas ieslodzījuma vietas, veidojot kompaktu ieslodzījuma vietu sistēmu.
Latvijā nepastāv cietumu pārapdzīvotība, kā tas ir lielākajā daļā Eiropas.
Esam to reto valstu vidū, kurām nevajag būvēt jaunu cietumu, lai būtu kur ievietot jaunus ieslodzītos. Mēs uzbūvējam jaunu cietumu un veco slēdzam.
2026. gada 11. maijā brīvības atņemšanas sodu izcieta 2760 notiesāto. Savukārt 2025. gadā Probācijas dienestā sabiedriskā darba izpilde tika organizēta 4347 personām, uzraudzībā atradās 7931 persona.
Latvijas ieslodzījuma vietās šobrīd atrodas mazliet vairāk nekā 3600 ieslodzīto (apcietinātie un notiesātie), bet vietu skaits ir krietni lielāks. Liepājas cietumā ir 1200 vietu, tātad apmēram trešdaļa ieslodzīto atradīsies jaunā infrastruktūrā. Divvietīgās kameras vēl ir Cēsu Audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. Korpusi ir pārbūvēti arī Valmieras cietumā.
Valsts probācijas dienests izpilda apmēram 70% no Latvijā piemērotajiem kriminālsodiem, un skaitliski tas ir daudz.
Eiropas Padome katru gadu apkopo datus par to, cik ieslodzīto uz 100 000 iedzīvotāju ir katrā Eiropas Savienības valstī. Eiropas vidējais rādītājs ir ap 120, Latvijā tas ir 175. Esam to valstu trešdaļā, kam šis radītājs ir augstāks par vidējo. Šī gadsimta sākumā Latvijā šis rādītājs bija viens no augstākajiem, un par to saņēmām nopietnu kritiku, bet pēc krimināltiesību reformām un soda izpildes pilnveidojumiem esam būtiski uzlabojuši savu pozīciju.
Likumprojekta anotācijā norādīts: jaunajā likumā ir ieviesti inovatīvi un progresīvi sodu izpildes pilnveidošanas risinājumi, lai sasniegtu galveno sodu izpildes mērķi – mazināt noziedzīgas uzvedības riskus notiesātajam soda izpildes laikā, radot priekšnoteikumus tiesiskai dzīvei pēc soda izpildes.
Noziedzība jau nerodas cietumā, cilvēki par noziedzniekiem kļūst un noziegumus izdara sabiedrībā. Sabiedrībā, personai augot, socializējoties, veidojas dažādu sociālo prasmju deficīti, domāšanas un uzvedības kļūdas, veidojas atkarības, ir arī nerisinātas psihiskās veselības problēmas u. c. iemesli rīcībai, kas izraisa personas nokļūšanu cietumā. Tāpēc cietumiem un Valsts probācijas dienestam ir ļoti grūts uzdevums – kriminālsoda izpildes termiņā atrisināt tās problēmas, kas radušās dzīves laikā un ir nozieguma pamatā. Vienkāršoti izsakoties, tas, ko cietumi un Valsts probācijas dienests dara: izvērtē cilvēka riskus un vajadzības un tam pretim liek visplašākā spektra resocializācijas pasākumus. Šie pasākumi ir vērsti uz to, lai soda izpildes laikā veidotu priekšnoteikumus tiesiskai personas dzīvei sabiedrībā.
Kas ir šie priekšnoteikumi?
Ja noziegums izdarīts atkarības dēļ, tad piedāvājam atkarību mazināšanas pasākumus. Ja noziegums ir bijis vardarbīgs un personai ir risks atkal kļūt vardarbīgai, tad piedāvājam vardarbības mazināšanas programmas. Ja cilvēkam pietrūkst izglītības, lai varētu strādāt legālajā darba tirgū, tad piedāvājam iespēju iegūt gan vispārējo, gan profesionālo izglītību. Ja cilvēkam nav darba pieredzes un tā ir jāiegūst vai jāuztur darba prasmes (daļa ieslodzīto vispār nekad nav strādājuši), tad piedāvājam nodarbināšanu. Ja cilvēkam konstatē kādu domāšanas un uzvedības kļūdu, tad piedāvājam sociālās uzvedības korekcijas programmas. Ja personai vajag psihologu vai sociālo jautājumu risināšanu, tad piedāvājam arī šādas iespējas.
Ja personai ir vajadzīga psihiatriskā aprūpe, tad nodrošinām arī to. Līdz ar to priekšnoteikumi rodas tad, kad ir novērsti vai mazināti tie iemesli, kāpēc persona izdarīja noziegumu.
Būtiski, ka notiesātajam ir jāgrib piedalīties resocializācijas pasākumos, tas var notikt tikai brīvprātīgi, jo piespiedu kārtā resocializācija nav iespējama. Ar visiem šiem pasākumiem personas ieslodzījuma laikā mēģinām “salabot” kļūdas uzvedībā un domāšanā, kas viņu ir novedušas cietumā.
Bet šeit ir “āķis”. Ja cilvēku 40 gadu vecumā notiesā, tad, visticamāk, viņa dzīvē kaut kas ir bijis nepareizi jau ilgāku laiku. Un tad trijos, piecos vai pat desmit soda izpildes gados nevaram salabot pilnīgi visu.
Tikpat svarīgi kā tas, ko darām soda izpildē, ir tas, kā sabiedrība atbrīvotu ieslodzīto “paņems” pretī – kādas būs iespējas atrast dzīvesvietu, darbu, kādas būs attiecības ar ģimeni utt. Ja sabiedrība viņu “neņem pretī” kādā no šiem aspektiem vai vēl vairāk izstumj, tad resocializācijas efekts mazinās un cilvēks atkal var nonākt uz noziedzības ceļa.
Kāda ir sabiedrības attieksme pret bijušajiem ieslodzītajiem?
Mans secinājums ir skarbs: sabiedrība izliekas, ka neredz šos cilvēkus. Ne tad, kad viņi vēl nav nonākuši cietumā, ne pēc tam, kad ir atbrīvojušies no ieslodzījuma. Sabiedrība negrib redzēt un risināt šos jautājumus.
Mēs kā sabiedrība esam pieļāvuši, ka šie cilvēki ir izdarījuši noziegumus.
Bērnam tādas uzvedības problēmas, kas nerisinātas dzīves laikā var novest līdz noziegumam, var konstatēt jau bērnudārzā.
Un Latvijā tādi instrumenti jau ir, tie jāizmanto un jāsniedz bērniem tāds atbalsts, kāds viņiem vajadzīgs. Ja šādi bērni pieaugot nesaņem atbalstu konkrētajā jomā, tad pastāv liela iespēja, ka viņi nonāks cietumā. Turklāt šī jau bērnudārza vecumā konstatējamā problēma ietekmē bērna spēju iekļauties izglītības procesā, sociālajā vidē, legālajā darba tirgū, veidot stabilas ģimenes attiecības – respektīvi, šī problēma atņem personai tos resursus, kas parasti palīdz noturēties likuma pusē.
Pēc cietumsoda vai probācijas uzraudzības beigām notiesātais vienmēr atgriezīsies sabiedrībā. Tāpēc sabiedrības reakcija, gatavība uzņemt bijušo notiesāto lielā mērā noteiks to, vai viņi atgriezīsies uz noziedzības ceļa.
Ja nav atbalsta… Piemēram, atkarību nevar izārstēt, to var tikai savaldīt, iemācīties ar to sadzīvot un funkcionēt. Tas nozīmē, ka personai arī pēc soda beigām vai pat visu mūžu vajadzēs noteiktu atbalstu no ģimenes vai no pašvaldības. Nenodrošinot šo atbalstu, persona agrāk vai vēlāk atgriezīsies pie lietošanas un pie noziedzības.
Sabiedrībai par to būtu nopietni jādomā.
Daļa sabiedrības uzskata, ka galvenais cietuma uzdevums ir sodīt, nevis palīdzēt notiesātajam.
Jau vairākus gadu desmitus cietuma galvenais uzdevums nav sodīt. Arī Krimināllikumā juridiski ir mainīts soda piemērošanas mērķis, un resocializācija ir viens no soda mērķiem.
Ja man kādreiz kāds cilvēks ir jāpārliecina par to, kāpēc cietumā vajadzīga resocializācija, tad izmantoju norvēģu kolēģu piemēru: ja tu zini, ka tavs kaimiņš rīt pārnāks no cietuma un dzīvos tev blakus dzīvoklī, vai tu gribi, lai viņš cietumā ir vienkārši nosēdējis vai maksimāli resocializējies?
Es atbildu, ka gribu, lai viņš ir resocializēts, jo viņš ir mans kaimiņš un tad man būs drošāk dzīvot.
Kas ir Norvēģijā, bet nav jaunajā Kriminālsodu izpildes likumprojektā?
Norvēģijas likums, visticamāk, daudz neatšķiras no mūsējā, lai gan katrā valstī ir atšķirības cietumu un probācijas sistēmas darbībā. Tas, ko mācāmies un turpināsim mācīties no norvēģiem, ir dinamiskās drošības pieeja jeb darbinieku attiecības ar ieslodzītajiem. Ne jau restes, žogi vai ieroči ir tie, kas cietumu padara drošu. Tās ir cieņpilnas darbinieku un ieslodzīto attiecības.
Norvēģijā personāla izglītība ir ļoti attīstīta, un pie šī mērķa īstenošanas turpinām strādāt arī Latvijā.
Tāpēc līdz ar jauno infrastruktūru un jaunā likuma ideoloģiju cietumu sistēmā ir jānotiek domāšanas maiņai.
Kā mērīsiet resocializācijas pasākumu efektu?
Valdībā ir apstiprinātas Resocializācijas attīstības politikas pamatnostādnes 2022.–2027. gadam. Tajās paredzēts rādītājs resocializācijas pasākumu efektivitātes noteikšanai attiecībā uz ieslodzītajiem – legālajā nodarbinātībā iesaistīto bijušo ieslodzīto skaits 12 mēnešu laikā pēc atbrīvošanas.
Šķiet, kāds šādam rādītājam sakars ar resocializāciju? Te jāpaskaidro sīkāk. Kā jau stāstīju, notiesātajiem tiek veikts risku un vajadzību novērtējums, kam seko resocializācijas process. Tikai atrisinot visas konkrētā notiesātā vajadzības, var panākt, ka persona iesaistās legālajā darba tirgū. Tātad ir jānovērš tie šķēršļi, kas neļauj personai darboties legālajā darba tirgū, – resocializācijas laikā ir jāmācās un jāsaņem dokuments par valsts valodas zināšanām, ir jāiegūst izglītība un profesija, ir jāstrādā, jārisina atkarību jautājums, psiholoģiskās un veselības problēmas, tāpat jāatrisina dzīvesvietas jautājums, attiecības ar ģimeni utt.
Visgrūtāk ir mainīt notiesāto domāšanu un tieši kriminālās vērtības, kas nosaka personas rīcību un visu dzīvi.
Tāpēc tad, ja persona, kas pirms cietuma nav strādājusi vispār vai ir darbojusies ēnu ekonomikā, iesaistās legālajā darba tirgū, tas ir patiesi liels sasniegums.
Vai cietumiem un Probācijas dienestam būs pietiekami resursi, lai īstenotu likumprojektā paredzēto pieeju?
Tas bija visgrūtākais – uzrakstīt likumu tādu, lai to būtu iespējams īstenot uzreiz saspringta valsts budžeta situācijā. Šobrīd likumprojekta īstenošanai cietumiem un Valsts probācijas dienestam resursu pietiek.
