Cilvēki dodas sakopt apkārtni. Attēls ilustrē iedzīvotāju pašiniciatīvu.
FOTO: Zane Bitere, LETA.
Administratīvi teritoriālā reforma būtiski mainīja pašvaldību karti. No 119 pašvaldībām tika izveidotas daudz lielākas pašvaldības, un šobrīd Latvijā ir 42 pašvaldības. Reformas ietekmi parasti vērtējam caur ekonomiskajiem un administratīvajiem rādītājiem: vai pašvaldības kļuvušas finansiāli spēcīgākas, vai pakalpojumu kvalitāte pieaugusi, vai pārvaldība ir efektīvāka. Tie ir svarīgi jautājumi, bez kuriem reformas vērtējums nav iespējams, un to ceram sagaidīt no atbildīgās ministrijas šajā rudenī. Taču ar tiem vien nepietiek. Tikpat svarīgi ir saprast, kā lielākos novados mainās attiecības starp iedzīvotājiem un pašvaldību. Vai neveidojas sajūta, ka centrs attīstās, bet nomales paliek tālāk no lēmumu pieņemšanas? Tieši šis – tā dēvētais “nomales efekts” – bija viens no būtiskajiem riskiem, par ko tika runāts jau reformas sagatavošanas laikā.
Pašvaldību likumā, kas stājās spēkā 2023. gada 1. janvārī, tika iestrādāti vairāki sabiedrības līdzdalības instrumenti. Divi no tiem ir īpaši nozīmīgi šajā kontekstā – iedzīvotāju padomes un līdzdalības budžets. Iedzīvotāju padomes paredzētas kā vietējo kopienu interešu pārstāvības mehānisms, savukārt līdzdalības budžets dod iedzīvotājiem iespēju pašiem lemt par daļas pašvaldības budžeta izlietojumu. Abi instrumenti ir mēģinājums stiprināt vietējo demokrātiju lielākās pašvaldībās un dot iedzīvotājiem praktiskākus kanālus, kā ietekmēt savu dzīves vidi.
Tādēļ likmes uz šiem instrumentiem ir diezgan augstas. Ja tie strādā labi, tie var palīdzēt mazināt atsvešinātību starp pašvaldību un vietējām kopienām, īpaši pagastos un apkaimēs, kas pēc reformas nonākušas lielākās pārvaldības struktūrās. Ja tie strādā formāli, var rasties pretējs efekts – vēl vairāk vairoties vilšanās, ka iedzīvotāji tiek uzklausīti tikai simboliski.
Sabiedriskās politikas centra “Providus” ziņojums par iedzīvotāju padomju un līdzdalības budžeta pirmā gada pieredzi rāda piesardzīgi pozitīvu, bet nevienmērīgu ainu. Šie instrumenti Latvijā ir iedarbināti, taču to demokrātiskā vērtība nav pašsaprotama. To nosaka ne tikai likuma normas, bet arī pašvaldības sadarbības kultūra, administratīvā kapacitāte, iedzīvotāju informētība un sajūta, ka līdzdalībai ir reāla jēga.
Iedzīvotāju padomju skaits pakāpeniski uzaudzis līdz aptuveni 251 padomei Latvijā, kopumā vismaz viena padome izveidota 23 no 35 novadu pašvaldībām. Šis pašvaldībām brīvprātīgais instruments nav palicis tikai uz papīra. Tomēr ieviešana ir ļoti nevienmērīga. Tikai četrās pašvaldībās – Preiļu, Siguldas, Ropažu un Ādažu novados – padomes bija izveidotas visās pašvaldības administratīvajās teritorijās. Tas nozīmē, ka instruments jau darbojas daudzviet, bet vēl nav kļuvis par vispārēju vietējās demokrātijas infrastruktūru visā Latvijā.
“Providus” veiktā iedzīvotāju padomju pārstāvju aptauja, kurā piedalījās 124 respondenti no 22 pašvaldībām, rāda, ka padomju locekļi kopumā redz savu lomu pozitīvi. Vairākums aptaujāto uzskata, ka padomes palīdz mazināt risku, ka viņu teritorijas intereses lielajā pašvaldībā netiek sadzirdētas. Vienlaikus šis vērtējums nav triumfējošs. Padomes drīzāk tiek uztvertas kā instruments, kas var palīdzēt, nevis kā mehānisms, kas jau pārliecinoši atrisinājis nomales efekta problēmu.
Dati liecina, ka padomēm pārsvarā ir skaidrs savs mandāts. 87% aptaujāto padomju pārstāvju norāda, ka viņiem ir skaidras padomes pilnvaras un uzdevumi. Ne tik optimistiska ir sadarbība ar pašvaldībām, proti, vai pašvaldības šo instrumentu uztver nopietni un vai padomēm ir reāla vieta lēmumu sagatavošanā. Aptauja rāda, ka padomes biežāk tiek informētas par ikdienas un praktiskiem jautājumiem, bet retāk iesaistītas stratēģiskos jautājumos – pašvaldības budžeta izstrādē, attīstības plānošanā, investīciju prioritātēs. Tas nozīmē, ka padomes pašlaik daudzviet vairāk darbojas kā vietējo praktisko jautājumu kanāls, bet vēl ne kā pilnvērtīgs kopienu interešu pārstāvniecības mehānisms pašvaldības attīstības lēmumos.
Otrs būtisks izaicinājums ir padomju ilgtspēja. Tur, kur padomes ir izveidotas, daudzviet ir redzams reāls aktīvo iedzīvotāju kodols. Taču aptauja rāda arī pasivitātes risku: 41% padomju locekļu tiek raksturoti kā pasīvi, un dati liecina, ka aktivitātei ir tendence sarukt līdz ar padomes darbības ilgumu. Tas ir būtisks brīdinājums. Ja padome tiek izveidota, bet nesaņem atgriezenisko saiti, praktisku atbalstu un iespēju redzēt sava darba rezultātus, sākotnējais entuziasms var ātri pārvērsties vilšanās sajūtā.
Trešais izaicinājums ir padomju redzamība plašākā kopienā. Tikai 13% padomju pārstāvju norāda, ka iedzīvotāji pie padomes vēršas bieži. Tikai aptuveni trešdaļa uzskata, ka vairums viņu teritorijas iedzīvotāju ir informēti par padomes darbu. Tas nozīmē, ka padomes vēl ne visur ir kļuvušas par pašsaprotamu kanālu, pie kura iedzīvotāji vēršas ar vietējiem jautājumiem. Tās bieži sasniedz aktīvākos iedzīvotājus, bet ne vienmēr – plašāku un mazāk organizētu kopienas daļu. Šī ir būtiska robeža, domājot par nomales efekta mazināšanu. Ja padome pārstāv tikai aktīvāko iedzīvotāju loku, tā var būt vērtīga, bet nepietiekama. Lai padomes patiešām stiprinātu vietējo demokrātiju, tām jāspēj uzturēt saikni arī ar mazāk informētiem, mazāk aktīviem un grūtāk sasniedzamiem iedzīvotājiem.
Līdzdalības budžets no 2025. gada ir obligāts visām Latvijas pašvaldībām. Tas nozīmē, ka šis ir pirmais gads, kad varam vērtēt ne tikai atsevišķu entuziastisku pašvaldību pieredzi, bet arī instrumenta ieviešanu valstiskā mērogā. Dati rāda, ka 2025. gadā līdzdalības budžetu ieviesa 39 pašvaldības no 42. Kopējais līdzdalības budžetam atvēlētais finansējums Latvijas pašvaldībās bija aptuveni 5,5 miljoni eiro, no kuriem teju pusi veidoja Rīgas līdzdalības budžets. Liela daļa pašvaldību līdzdalības budžetam piešķīra ievērojami lielāku finansējumu nekā 2025. gadam to noteica likums. Tas ir pozitīvs signāls. Tas liecina, ka daudzas pašvaldības šo instrumentu neuztvēra tikai kā formālu likuma prasību, bet bija gatavas tam atvēlēt reālu finansējumu.
LV portāla infografika.
Tomēr finansējums pats par sevi vēl negarantē līdzdalības kvalitāti: būtiski ir arī tas, cik saprotams ir process, cik aktīvi pašvaldība skaidro noteikumus, vai iedzīvotāji saņem atbalstu ideju sagatavošanā un cik plašs iedzīvotāju loks iesaistās balsošanā. To rāda arī ļoti atšķirīgā ideju iesniegšanas aktivitāte pašvaldībās: absolūtos skaitļos dažviet tika iesniegts ļoti maz projektu, piemēram, Līvānu novadā trīs un Krāslavas novadā seši, kamēr citviet aktivitāte bija daudz augstāka, piemēram, Aizkraukles novadā 40, Gulbenes novadā 33 un Valmieras novadā 29 projekti. Salīdzinot pašvaldības pēc iedzīvotāju skaita, aktivitātes mediāna bija 3,9 projekti uz 10 000 iedzīvotāju. Tas liecina, ka līdzdalības budžeta panākumi lielā mērā ir saistīti ne tikai ar pieejamo finansējumu, bet arī ar pašvaldības ieguldījumu komunikācijā, konsultācijās un iedzīvotāju uzrunāšanā.
To apstiprina arī projektu skaits, kuri neizturēja pašvaldības nolikuma “filtru”. Lai gan lielākā daļa iesniegto ideju (513 no 658 projektiem jeb 78%) nonāca līdz iedzīvotāju balsojumam, aptuveni piektā daļa ideju atbira, jo neatbilda pašvaldību nolikumam, šādos gadījumos jautājums nav par konkurenci starp projektiem, bet gan par procesa pieejamību: vai pieteikuma prasības bija saprotamas, vai pašvaldība sniedza pietiekamu atbalstu, vai iedzīvotājiem bija skaidrs, kā savu ideju pārvērst atbilstošā projektā.
Domnīcas “Providus” infografika.
Arī balsošanas aktivitāte atklāj būtiskas atšķirības. Dažviet līdzdalības budžets kļuva par plašākas iedzīvotāju mobilizācijas instrumentu (Aizkraukles, Valkas, Saldus novadi), citviet par projektiem balsoja samērā mazs iedzīvotāju loks (Rēzeknes valstspilsēta, Salaspils, Dienvidkurzemes novadi). Tas ir svarīgi, jo līdzdalības budžeta leģitimitāte nav tikai jautājums par to, vai balsošana ir notikusi. Būtiski ir arī tas, cik plaši iedzīvotāji zināja par iespēju balsot un cik daudzi jutās uzrunāti piedalīties.
Svarīgi uzsvērt, ka šis ir pirmais ieviešanas posms. No šiem datiem vēl nevar izdarīt secinājumus par ilgtermiņa ietekmi. Taču tie ļoti labi parāda starta kvalitāti: kur instrumenti ir iedarbināti jēgpilni, kur tie vēl tikai tiek apgūti un kur jau redzami riski. Pirmais gads rāda, ka pašvaldībās veidojas ļoti atšķirīgas līdzdalības prakses. Vienā pašvaldībā iedzīvotāju padome var kļūt par nopietnu sarunu partneri pašvaldības vadībai, citā – par formālu konsultatīvu struktūru, kuras priekšlikumi netiek ņemti vērā. Vienā pašvaldībā līdzdalības budžets var mobilizēt plašu iedzīvotāju aktivitāti, citā – palikt par neliela aktīvistu loka instrumentu.
Līdzdalības kvalitāti nevar nodrošināt tikai ar likuma normu. Tai vajadzīga ikdienas prakse: savlaicīga informēšana, saprotami noteikumi, atbildes uz priekšlikumiem, konsultācijas pirms lēmumu pieņemšanas, redzams rezultāts un cieņpilna attieksme pret iedzīvotāju ieguldīto laiku. Īpaši svarīgi tas ir tajās teritorijās, kur pēc reformas cilvēki jūtas tālāk no pašvaldības centra.
LV portāla infografika.
Nākamajos gados galvenais uzdevums nebūs tikai formāli nodrošināt, ka iedzīvotāju padomes pastāv un līdzdalības budžeta konkurss notiek. Jautājums būs par kvalitāti.
Svarīgi stiprināt iedzīvotāju padomju lomu pašvaldības lēmumu sagatavošanā, nodrošināt skaidru atgriezenisko saiti par padomju priekšlikumiem un palīdzēt padomēm sasniegt plašāku iedzīvotāju loku. Iespējams, ka tuvākajos gados var izkristalizēties skaidrākas to funkcijas, nostiprināta ietekme. Piemēram, “Providus” diskusijā pat izskanēja ierosinājumi paplašināt iedzīvotāju padomju pilnvaras, jo to loma dažviet ir ievērojami plašāka, tai skaitā tiek lūgts viedoklis arī par politiskiem jautājumiem, piemēram, par vēja parku izbūvi utt. Taču, no otras puses, padomes nedrīkst kļūt par vietējo aktīvistu izdegšanas mehānismu. Tām jābūt vietai, kur iedzīvotāju darbs tiek novērtēts un kur pašvaldība redz praktisku partneri, nevis traucēkli. Sadarbība ar pašvaldību, īpaši deputātiem, vēl ir joma, kura jāstiprina.
Tāpat jāveicina līdzdalības budžeta pieņemšanas procesa saprotamība, iedzīvotāju konsultēšana un balsošanas aktivitāte. Ja līdzdalības budžets paredz publiskā finansējuma sadali, tad īpaši svarīgi, lai par šo finansējumu lemšanā iesaistītos pēc iespējas plašāks iedzīvotāju loks, nevis tikai labi mobilizētas interešu grupas. Tas atstās ietekmi arī uz projektu kvalitāti un idejām.
Valsts līmenī vajadzētu turpināt monitorēt abu instrumentu ieviešanu, lai saprastu, kādas prakses strādā, kur rodas šķēršļi un kāds atbalsts pašvaldībām un iedzīvotāju padomēm ir nepieciešams. Pirmā gada pieredze rāda, ka iedzīvotāju padomes un līdzdalības budžets nav brīnumlīdzeklis pret nomales efektu. Taču tie ir svarīgi instrumenti, kas var palīdzēt to mazināt: ja pašvaldības tos uztver nopietni. Lielāku novadu apstākļos vietējā demokrātija nenotiek pati no sevis. Tā ir jāveido apzināti, un šie instrumenti ir viens no veidiem, kā to darīt. Pirmie dati uzrāda labu virzību.
“Providus” ziņojums tika sagatavots projekta “Latvijas attīstības vektori – diskusiju cikls” ietvaros, ko finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
