Savas prezentācijas sākuma daļā LB prezidents zīmēja gana gaišu ainu par valsts tautsaimniecības gaitu ekonomiskās krīzes pārvarēšanā, ko gan vēlāk nosauca par vakardienu, un vairāk uzsvēra riskus un grūtības, ar kurām Latvija var saskarties tuvākajā laikā, paužot skatījumu, kā no tām iespējami varētu izvairīties.
Tuvākajos pāris gados vērā ņemams inflācijas kāpums nav gaidāms
“Pirms diviem gadiem tika lauzti šķēpi par to, kas sagaida Latvijas tautsaimniecību tuvākajos gados, un daudzi prognozēja, ka tā varētu attīstīties ļoti lēni un tautsaimniecības sakārtošanas ceļš nav bijis pareizs. Šobrīd Latvija ir uzskatāmi parādījusi, ka ejam laukā no krīzes. Gada sākumā tika prognozēts, ka tautsaimniecības pieaugums būs ar negatīvu zīmi – mīnus četri procenti, bet šobrīd (kaut gan ir grūti precīzi teikt) šī attīstība varētu būtu ar negatīvu zīmi starp nulli un vienu procentu; optimistiskā prognoze ir mīnus 0,4 procenti. Bet skaidri redzam, ka nākamajā gadā būsim tikuši laukā no krīzes, un izaugsme tiek prognozēta 3,3 procentu apmērā.
Arī izskanējušās bažas par to, ka ir beidzies deflācijas periods un Latvijā varētu atgriezties strauja inflācija, nešķiet pamatotas: LB analizēja un sekoja līdzi trim inflācijas rādītājiem (gada inflācija, mēnesis pret mēnesi 12 mēnešu ietvaros, pamatinflācija, no kuras ir atņemtas energoresursu cenas un neapstrādātā pārtika, un 12 mēnešu vidējā inflācija). Šobrīd, pirms nodokļu paaugstināšanas, tā neuzrāda pieauguma tendences, un Latvijā tuvāko divu gadu laikā nav gaidāms inflācijas pieauguma periods: kreditēšana pagaidām neattīstās, algas ir samazinājušās, un tā rezultātā mēs plānojam, ka inflācija tuvāko divu gadu laikā varētu svārstīties starp vienu un diviem procentiem,” LB skatījumu izgaismoja I. Rimšēvičs.
"Latvijā tuvāko divu gadu laikā nav gaidāms inflācijas pieauguma periods: kreditēšana pagaidām neattīstās, algas ir samazinājušās."
“Latvijas uzņēmēji, neskatoties uz ļoti sarežģīto situāciju citos pasaules tirgos, aizvadītajos divos gados bija spējīgi iekarot arvien lielākas tirgus daļas, arī mūsu kaimiņvalstīs (tas priecē it īpaši), un eksports ir kļuvis par ekonomikas galveno vilcējspēku. Tomēr pēdējos mēnešos ir iezīmējies zināms atslābums, un sasniegtais līmenis, visticamāk, arī paliks kā augstākais, jo nākamajos gados varētu stabilizēties aptuveni 20 procentu pieauguma līmenī (kaut gan 5. decembrī publiskoti jauni dati, kas liecina – apstrādes rūpniecība pagaidām joprojām turpina uzrādīt pozitīvus pieauguma tempus). Taču, ja palūkojamies uz vispārējām noskaņām pasaules tirgos un tā dēvēto iepirkumu menedžera indeksu, tad skaidri redzam, ka optimisms sāk pamazām apsīkt: ir skaidri novērojama zināma piesardzība saistībā ar to, kā rūpnieki, lielās kompānijas, nākotnē paredz ražošanas iekārtu, dažādu tehnoloģiju iepirkumus. Tas viss noteikti atstās arī zināmas sekas uz Latvijas un arī visas Baltijas tautsaimniecību kopumā, ar ko mums ir jārēķinās.”
Kredītreitinga līmenis un tā cena
Šo jostas savilkšanu ir izraisījusi budžetu konsolidācija Eiropas Savienības valstīs, kam šobrīd uzmanīgi seko visā pasaulē, un tā noteikti nopietni ietekmēs tautsaimniecības izaugsmi Eiropā kopumā: samazināsies iedzīvotāju un valdību patēriņš, investīcijas, un tas neapšaubāmi atstās ietekmi arī uz Latvijas tautsaimniecību, brīdināja I. Rimšēvičs.
“Investīcijas pēdējā laikā ir diezgan dramatiski kritušās, šobrīd ārvalstu un arī vietējie investori nogaida, kas notiks tālāk; ir stabilizējušies atsevišķu nozaru konfidences rādītāji, un pēdējā laikā izaugsme ir sākusi piebremzēties.
Taču situācija, par kuru es iepriekš runāju, ir vakardiena, kas Latvijai bijusi ļoti labvēlīga. Ir jāatzīst, ka mēs joprojām atrodamies riska zonā, nav pilnībā kliedētas bažas par to, vai Latvijas stāsts ir pilnībā izstāstīts: kredītriska vērtējums Latvijai ir vēl salīdzinoši augsts. Grieķija, Īrija, Portugāle, Spānija ir riska valstu augšgalā, bet diemžēl arī Latvija būtiski neatpaliek. Uz mums, protams, ļoti vērīgi raugās gan ārvalstu investori, gan arī kredītreitingu aģentūras. Piemēram, starptautiskā reitingu aģentūra “Standard&Poor’s” Latviju vērtē par sešām pakāpēm zemāk nekā Igauniju un par trim – nekā Lietuvu. Esam veikuši nelielus aprēķinus, ko šīs atšķirības nozīmē. Latvijas procentu likmes, aizņemoties starpvalstu tirgū un attiecīgi pārfinansējot savu parādu, varētu būt aptuveni par 2,3 procentiem augstākas nekā Igaunijai. Samērojot to ar Latvijas ārējo parādu, mums nāktos maksāt aptuveni 115 miljonu latu vairāk nekā Igaunijai, kurai šobrīd, kā mēs zinām, šādu parādu īsti nemaz nav.
"Latvijas valsts kopš savas neatkarības atgūšanas bija dzīvojusi ļoti prātīgi un nebija uzkrājusi lielu ārējo parādu."
Runājot par kredītreitingu un ārējo parādu, nākamgad un aiznākamgad situācija no parādu apkalpošanas viedokļa, šķiet, ir ļoti prognozējama un stabila, bet mūs māc bažas par 2014. un 2015. gadu, kad Latvijai jau nāktos pārfinansēt 1,2 miljardus un 1,1 miljardu latu. Tad ļoti svarīgi būs mūsu valsts kredītreitingi, cik lielu uzticību tā būs ieguvusi un kādas būs iespējamās procentu likmes, par kādām Latvija varētu aizņemties, lai pārfinansētu šos tagad radušos parādus.
Te gan jāpiebilst, ka “Standard & Poor's" tieši 7. decembrī paaugstināja Latvijas kredītreitingu par vienu pakāpi (no BB uz BB+), saglabājot stabilu kredītreitinga nākotnes novērtējumu.
Kredītreitings paaugstināts, ņemot vērā ekonomiskās situācijas samērā straujo uzlabošanos mūsu valstī, kā arī ievērojamu tekošā konta uzlabojumu. Aģentūra savu lēmumu pamato arī ar mazāku 2009./2010. gada ekonomiskās recesijas ietekmi uz valsts finansēm, nekā tika sagaidīts iepriekš, tai skaitā – valsts parāda saglabāšanos mērenā līmenī, skaidroja Finanšu ministrija.
Taču tieši tāpat kā I. Rimšēvičs arī aģentūra norāda – Latvijas valdībai konsekventi ir jāturpina ilgtspējīgas fiskālās politikas realizēšana, lai nākotnē tiktu nodrošināta tālāka valsts kredītreitinga uzlabošanās.
Pēdējais laiks strukturālajām reformām
“Viens no galvenajiem Latvijas pašreizējās ekonomiskās situācijas stabilizācijas stūrakmeņiem ir tas, ka Latvijas valsts kopš savas neatkarības atgūšanas bija dzīvojusi ļoti prātīgi un nebija uzkrājusi lielu ārējo parādu. Tādēļ spējām amortizēt šo kritienu un budžeta konsolidāciju ar ļoti strauju ārējā parāda pieaugumu. No nepilniem 10 procentiem tas izaudzis līdz 40 procentiem šā gada beigās,” skaidroja LB prezidents un brīdināja par šo parādu pavadošajiem apkalpojošiem maksājumiem. “Šajā gadā Latvija par ārējo parādu aizmaksās nepilnus 250 miljonus, taču tuvākajos gados ārējā parāda apkalpošanas izdevumi jau sasniegs 300 miljonus latu. Tā ir nauda, kuru mēs vienkārši aizmaksājam projām, un Latvijai ir ļoti, ļoti svarīgi šo situāciju iespējami ātrāk normalizēt un apstādināt ārējā parāda izaugsmi.”
Latvijas tautsaimniecībā nākamie uzdevumi varētu būt:
- atgūtās konkurētspējas un eksporta izaugsmes saglabāšana,
- uzticības atgūšana un kreditēšanas atsākšana,
- vistuvākajā laikā arī kredītreitingu paaugstināšana, kas varētu nodrošināt ne tikai ārējā parāda izmaksas samazināšanu, bet arī jaunu investīciju pieplūdumu.
“Saistībā ar šiem trim punktiem es arī neko jaunu nepateikšu: ir ļoti svarīgi saprast, cik kvalitatīva ir valsts budžeta konsolidācija. Kopš janvāra, apzinoties, kā situācija varētu attīstīties, esam valdību aicinājuši domāt par strukturālām reformām, lai pēdējā brīdī nebūtu jāizlīdzas ar nodokļu celšanu, kas pasliktina konkurētspēju, vairo ēnu ekonomiku. Pašreizējā situācija, protams, ir jāaplūko kontekstā ar to, kas notiktu, ja budžeta apstiprināšana šobrīd ievilktos garumā. Mēs noteikti atbalstītu šobrīd sagatavotā budžeta pieņemšanu tikai tāpēc, ka līdz gada beigām tam ir jābūt apstiprinātam. Apzinoties, ka nākamgad budžeta konsolidācija prasīs vēl 300 miljonus latu, šobrīd gan būtu īstais brīdis, kad beidzot tiktu izstrādātas strukturālās reformas, par kurām ir runāts aizvadīto trīs gadu laikā. To var izdarīt līdz maijam, līdz jūnijam, sliktākajā gadījumā – līdz nākamā gada septembrim. Bet pamatvilcienos – Latvijas Bankas ieskatā 2011. gada budžets ir izstrādāts, un priecē finanšu ministra teiktais, ka šis ir pēdējais gads, kad tiktu celti nodokļi. Tātad nākamajā gadā konsolidācija uz nodokļu celšanas rēķina faktiski ir izsmelta, palicis tikai viens konkrēts un skaidri iezīmēts – strukturālo reformu īstenošanas ceļš,” sacīja LB prezidents.
Ko nozīmē strukturālās reformas
Deputāts Klāvs Olšteins jautāja, kāds ir I. Rimšēviča redzējums par strukturālajām reformām – kādām tām jābūt?
“Saistībā ar strukturālajām reformām ir vesela virkne virzienu. Pirmām kārtām nulles budžeta izvērtēšana. Līdz šim budžeta pozīcijas veidotas, balstoties uz iepriekšējā gada skaitļiem, un arvien tiek prasīts kaut kas klāt. Būtu ļoti svarīgi sākt no nulles, izvērtējot, ko Latvijas valsts pārvalde finansē un kas par šiem līdzekļiem tiek iegūts. Kādi rādītāji ir mainījušies veselības aprūpē, drošībā, izglītībā un citās jomās. Iespējams, ka atsevišķos sektoros finansējums patiešām jāpalielina, bet ir skaidrs, ka pastāvošā sistēma nav pilnvērtīga.
Piemēram, būtu ļoti svarīgi saprast, cik reāli maksā konkrēts medicīnas pakalpojums. Ko no pakalpojumu groza apmaksā valsts, ko ne. Varbūt ir pienācis laiks runāt par vispārējo veselības apdrošināšanu, lai katrs cilvēks zina, cik naudas viņš ir iztērējis, cik vēl pienākas. Otrs sektors ir izglītība – mēs taču redzam, ka daudzās augstskolās māca ļoti līdzīgas programmas, arī tas ir jāvērtē. Vēl jāskatās, kādi pētījumi tiek veikti, kāda ir to atdeve, vai tie ir tālāk izmantojami, vai notiek tikai pētīšanas dēļ. Valstī ir jāuztaisa inventarizācija par savu saimniecību,” tā I. Rimšēvičs.
"Saistībā ar strukturālajām reformām ir vesela virkne virzienu. Pirmām kārtām nulles budžeta izvērtēšana."
Komisijas vadītājs A. Bērziņš interesējās, kā LB vērtē situāciju ar Eiropas fondu apgūšanu, jo tā ir ļoti svarīga pozīcija budžetā.
“Kopš 2004. vai 2005. gada esam vērsuši uzmanību uz to, ka Latvijā šobrīd ES fondu nauda tiek apgūta, iesaistot 19 institūcijas. Ja nemaldos, Skotijā un Īrijā tā tiek īstenota ar divu vai triju iestāžu palīdzību. Šī decentralizētā situācija apgrūtina ļoti precīzu kopainas iegūšanu,” šādu viedokli pauda I. Rimšēvičs. Viņš norādīja, ka struktūrfondu apgūšana norisinās nevienmērīgi, programmēšanas perioda sākumā finansējums tiek apgūts gausi, bet nākamajos gados summas veidojas arvien lielākas. Turklāt iepriekšējo divu gadu pieredze liecina, ka gada sākumā un vidū arī darbības norisinās lēni, bet beigās notiek ļoti strauja forsēšana. “Pēc datiem uz 1. novembri redzam, ka apgūta ir trešā daļa no visiem līdzekļiem, un par 80 miljoniem vispār nav skaidrs, kā tie tiks sadalīti. Izrādās, ka īstenībā šīs summas tiek izmaksātas avansā un ieskaitītas attiecīgo institūciju kontos, vēl nemaz līdzekļus neapgūstot. Tas nozīmē, ka esam pārbudžetējuši šos līdzekļus pārāk lielos apmēros, kas prasa lielāku budžeta konsolidāciju jeb lielāku budžeta griezumu daļu, lai tikai varētu atstāt šos līdzekļus neskartus. Vēl viena interesanta lieta, ar kuru saskārāmies, – 2011. gadā struktūrfondiem ir atvēlēti jeb rezervēti nepilni 698 miljoni latu, no kuriem tikai 250 miljoni ir sadalīti. Un nav skaidrs, kam ir paredzēti 448 miljoni. Es šobrīd neaicinu neko samazināt vai palielināt, bet vēršu uzmanību uz to, ka valsts budžetā tiek paredzēti līdzekļi, kurus paši pēc tam neapgūstam. Valsts zaudē divreiz: pirmkārt, konsolidē vairāk, nekā ir nepieciešams, un pēc tam tā nauda, kas šādi nosargāta, netiek apgūta, bet ieskaitīta nākamajā gadā un rullēta uz priekšu. Tāpēc steidzami jāpārskata šo 19 institūciju līdzekļu apgūšanas shēma un iespējami ātrāk tā jācentralizē. Lai būtu viena iestāde, kas visā pilnībā kontrolē situāciju, nekādā gadījumā procesu nebremzējot, bet gluži pretēji – laikus neizmantoto naudu elastīgi novirza citam tautsaimniecības sektoram, kam tā patiešām vajadzīga.”
